“Šodien ir mana 100. diena ceļā, esmu nogājis 4662 kilometrus,” pie vakariņām stāsta Marko, mūsu pirmais importa svētceļnieks. Viņš gan pats saka, ka ir ceļotājs, kas iet pa svētceļojuma maršrutiem, pie tam vēl pretējā virzienā. “Reverse piligrim”, mēs smejamies. Marko līdz mūsu namdurvīm atnācis kājām no savas mājvietas Milānā, bet ceļš nav vedis taisni. Viņš rāda kartē, kā līkumojis pa Slovēniju, Ungāriju, Austriju, Čehiju, Poliju un citām valstīm. Bija domājis finišēt Kauņā, jo vācu lapa, kas vēsta par Eiropas Santjago ceļa maršrutiem, norādījusi, ka Ceļš tur beidzas. Bet tad uz Polijas un Lietuvas robežas saticis citus svētceļniekus, kuri pastāstījuši, ka Santjago ceļš vijas cauri visai Lietuvai, kā arī turpinās Latvijā un Igaunijā. Tad Marko nolēmis turpināt iet un finiša punktu pārcēlis uz Sanktpēterburgu.
Viņš slavēt slavē vakariņu zupu un tad pats filozofē: “Es nezinu, vai tā tiešām ir ļoti garšīga, vai arī tā šķiet tik garšīga, jo siltas vakariņas neesmu baudījis, šķiet, kopš Čehijas”. Arī par jumtu virs galvas ciemiņš ir ļoti priecīgs, jo ārā pamatīgi gāž. Ejot gan tas diži netraucējot, tāpēc manu piedāvājumu aizbraukt pretim ar auto, viņš noraidīja. Gribot ar tīru sirdsapziņu apgalvot, ka katru soli šajā ceļā veicis saviem spēkiem. Savukārt naktī lietus gan mēdzot traucēt. Pirms trim dienām nolēmis nakšņot zem klajas debess un, kolīdz atvēris mugursomu, sācis pamatīgi līt. Sākumā viņš savā itāļu karstasinībā izbļaustījies, tad uzcēlis telti rekordātrumā. Šobrīd Marko itāļu raksturs izpaužas runas plūdos, par ko viņš ik pa laikam atvainojas. “Es esmu itālis un man vajag runāt. Bet, citreiz paiet trīs dienas, un es nevienu nesastopu. Ir sakrājies.”
Marko stāsta, kas iedvesmojis viņu šādam gājienam. Pirms vairākiem gadiem sācis klīst pārgājienos ap Milānu. Kādu dienu viņš saticis pāri krietnos gados no Šveices, kas ar lielām mugursomām devušies svētceļojumā uz Romu. Ceļinieki jautājuši Marko, vai viņš iet uz Santjago. Godīgi atbildējis, ka nē, bet doma bijusi iesēta. “I went home and started projecting”, Marko stāsta par to, kā sācis kalt plānus garākiem pārgājieniem. Drīz vien arī aizgājis uz Santjago un kājāmiešana iepatikusies. Kopš tā laika viņš veicis vairākus garākus pārgājienus, bet šis ir pagaidām visilgākais un garākais. Par to jāpateicas Covid-19, jo pandēmija radusi iespēju paņemt četru mēnešu atvaļinājumu. Marko strādā lidostā, un tur šobrīd darba ir daudz mazāk.
Marko stāsta par notikumiem, cilvēkiem un brīnumiem ceļā, tiekam arī līdz jaušībām. Ceļš vedis caur Triestes pilsētu, kurā viņš savulaik mācījies skolā, kur apguvis motociklu remontēšanu. Kādam nejauši sastaptam vīram Marko palūdzis ūdeni. Tad vērīgāk ieskatījies sejā un sacījis kungam, ka viņš ļoti atgādina Niklosu – pasniedzēju no remonta skolas. “Es jau arī esmu Nikolass”, vīrs atbildējis un šie iegrimuši sarunā par 20 gadus seniem notikumiem.
Pēc vakariņām Markus skaidrā latviešu valodā saka “paldies”. Viņš katrā valstī iemācās vismaz trīs vārdus – labdien, paldies un ūdens. Šeit, ziemeļos, pēdējais vārds vairs netiek tik bieži lietots, bet ceļa sākumā, kad bijis jāiet pat +37 grādu karstumā, citreiz dienā nācies izdzert pat 7 litrus ūdens. Marko stāsta, ka vēro gājputnus, kas dodas uz dienvidiem. Smejamies, ka putni ir gudrāki par mūsu ciemiņu, viņš piekrīt. Tomēr nenožēlo plānu maiņu un saka, ka izbauda citādo dabu. No rīta viņu pārsteidzis skats, ka priedes var augt pie pašas jūras, tas izskatījies sirreāli. Tas, ka priedes aug līdzenumā, kopumā esot brīnums, jo Itālijā šie koki sastopami vien augstu kalnos. “Pirms dažām dienām es Latvijā piedzīvoju skaistākos trīs kilometrus visā savā garajā ceļā,” Marko atzīst un atver karti, rādot ceļa posmu nedaudz aiz Tīreļiem. “Es gāju pa nelielu taciņu cauri mežam, zem kājām bija mīksts skuju paklājs, apkārt tikai koki, sēnes un klusums. Tas bija pasakaini.” Mēs iedrošinām, ka tādā gadījumā tuvākās dienas viņš izbaudīs, jo Ceļš vedīs cauri Gaujas nacionālajam parkam.
Ko tālāk? Pēc Sanktpēterburgas sasniegšanas Marko dosies mājup, oktobra vidū jāatgriežas darbā. Bet viņa projekcijās ir gan Ziemeļamerikas Apalaču taka, gan Klusā okeāna Kores taka, pārgājienu maršruts cauri Jaunzēlandei un tā joprojām. Kad pienāks laiks apstāties? Kas to lai zina. Kāds no Marko draugiem ķircina gājēju un sauc viņu par itāļu Forestu Gampu. Marko smejas, ka varbūt kādu dienu arī viņš vienkārši apstāsies ceļa vidū un teiks: “I’m pretty tired. I think I’ll go home now.”
DinDin
Paldies par skaisto, raito valodiņu un ievelkošo stāstu.