Gobzemiska rīcība

Kopš pagājušā gada nogales, kad izslimoju Covid-19, par to stāstot arī publiski, par vīrusu un vakcīnām publiski neesmu izteikusies. Ik pa laikam ir gribējies kaut ko pateikt, bet, kad padomāju par negācijām, kas nāks (neatkarīgi no pateiktā), nolemju paklusēt. Tomēr šodien notiekošais man šķiet patiešām negodīgi.

Šī gada laikā regulāri iekšēji piedzīvoju divu domu cīņu (kas vēl nav galā). Pirmā ir tāda prātīga un pieklājīga – katram cilvēkam ir tiesības uz viedokli, arī tādu, kurš tev šķiet galīgi šķērsām. Un, tas nozīmē, ka tu nedrīksti nevienu saukt par muļķi, idiotu, stulbeni vai tamlīdzīgi, jo īpaši publiski. Un tad tā otrā doma – nu-bet-kā daži cilvēki tomēr var tādi būt un to tik uzskatāmi demonstrēt.

Kad pirms dažiem gadiem man konferencē pienāca klāt sveša sieviete un vaicāja, ko es, kā daudz ceļojis cilvēks, domāju par Plakanās Zemes teoriju (tas bija nopietns jautājums), nezināju, ko atbildēt, jo neko tādu nebiju dzirdējusi. Pēc tam uzzināju, ka ir vesels Plakanās Zemes piekritēju burbulis, kuri priecīgi savā sulā burbuļo par šo tēmu un apstiprina cits cita teikto. Vēl palicis prātā e-pasts no kādas skolnieces vai studentes, kura tikpat lielā nopietnībā vaicāja, vai es Antarktīdā neesmu novērosi portālu uz paralēlo dimensiju vai kaut kādu tur portālu. Atkal bija grūti izdomāt pieklājīgu atbildi.

Un šobrīd, redzot aptuveni tāda paša līmeņa muļķības par vakcīnām, nu, piemēram, par čipiem vai magnētiem, nevar īsti saprast – kurā brīdī smieties, kurā raudāt. Un šeit nav stāsts par viennozīmīgu slavas dziesmu vakcīnām – ļoti iespējams, tur ir par ko domāt un šaubīties. Tomēr kvalitatīvi šādu diskusiju varētu veikt tikai mediķi un zinātnieki, kuri specializējušies šajā jomā. Es, un, visticamāk, arī tu, neesam viņu vidū.

Bet, labi. Iespējams, kāds, lasot šīs rindas, jau būs tapis dusmīgs un domā, ka man “nav visi mumini ielejā” (atļaujos aizņemties šo burvīgo teicienu no Lolitas Tomsones). Kas to lai zina. Pasaulē vienmēr būs dažādi uzskati un tas, protams, ir labi. Jautājums, ko var darīt ar šiem uzskatiem un nostāju? Protams, dziļi subjektīvs viedoklis, kā viss šai blogā. Vai ir ok publiski paust savas domas, pulcēties un censties panākt saviem uzskatiem atbilstošu notikumu virzību? Jā. Bet ir vismaz trīs lietas, kuras, manuprāt, nevajadzētu darīt:

1. Homogenizēt noteiktas grupas pārstāvjus. Visi, kas ir pret vakcīnām, ir kovidioti. Visi, kas ir gatavi uzņemt bērgļus, ir welcomisti. Visi, kas vakcinējas, ir valdošās varas zombiji. Utt. Visbiežāk, bilde nav melnbalta.
2. Līst otram virsū ar savu viedokli. Nu, piemēram, soctīklos. Jā, tu vari savā laika joslā, demonstrācijā, blogā vai citviet paust savas domas – citu cilvēku ziņā ir izvēle, uztvert šo informāciju vai nē. Bet, kolīdz kāds sāk sūtīt savu viedokli privāti – e-pastā, dažādu lietotņu privātajās pastkastēs utt. – manā skatījumā tas pārkāpj robežas. Es šādā situācijā mēdzu bloķēt cilvēkus, jo neuzskatu sevi ne par mazohisti, ne miskasti.
3. Piesavināties svešas spalvas/zagt simbolus. Pirmo reizi atceros to pretīgo sajūtu, ka ir apgānīts kaut kas būtisks, kad mītiņā par tiesībām mācīties skolās krievu valodā, tika izmantota dziesma “Dzimtā valoda”. Šobrīd, kad Baltijas ceļš, kurā arī esmu piedalījusies, tiek izmantots pavisam citiem mērķiem, tas šķiet mazākais negodīgi. Tas ir zemiski jeb, citējot Uģi Rotbergu, gobzemiski.

Foto: Unsplash, Dương Hữu