Pērnā gada rudenī, pateicoties virknei labu cilvēku (iespējams, arī Tev), Auļukalna muižā tapa ar malku kurināma maizes krāsns. Kad tā bija vairākkārt izkurināta un izžuvusi, krāsns un muižas saimniece Inita Šalkovska sāka cept maizi. Lai arī maizes cepšana Initai galīgi nav sveša, pirmie kukuļi bija ar lielāku cietības pakāpi nekā pienāktos. Vismaz mūsu mājā maizes zupa tapa gana bieži. Dažreiz Inita par šo tēmu pabēdājās arī publiski un… parādījās pieredzējušas maizes cepējas, kas nāca talkā ar saviem padomiem, ko darīt un ko nē. Tā kā šī gada laikā esam ēduši Initas maizi no pirmā cepiena līdz kādam simtu pirmajam, varu apgalvot, ka uzlabojums ir gan acij redzams, gan mēlei jūtams.
Nu, lūk. Līdz ar maizes cepšanas padomiem, uz Auļukalna muižu sāka plūst arī maizes stāsti – cilvēki atcerējās, kā maizi cepuši viņu vecāki, vecvecāki, vecvecvecāki. Kā gādāta malka, kā kurināta krāsns, kas likts zem maizes un kas uz tās, kā noticis pats cepšanas process un kā maizīte glabāta. Arī priekšmeti, kas saistīti ar maizes cepšanu, sāka ceļot no māju bēniņiem pie jaunās maizes krāsns, lai pasildītu izkaltušos sānus un vismaz noraudzītos lietā, kurā kādreiz bijuši iesaistīti līdz malām un kātam.
Tā nu ziemas vidū radās doma – ja reiz šie stāsti paši nāk, tie ir japiefiksē un jāapkopo. Maizes cepšana, kas kādreiz notika teju katrā mājā un bija plaši pielietota prasme, mūsdienās stipri gājusi mazumā. Tāpat kā maizes krāsnis, kuras bieži vien nojauktas, lai iegūtu vairāk telpas. Tā nu nolēmām, ka vasarā un rudenī, dosimies ekspotīcijā pa Auļukalna, Drustu un Dzērbenes apkaimes mājām (atsevišķos gadījumos dodoties arī tālākos izbraucienos pa Vidzemi), lai kolekcionētu maizes krāsnis, stāstus un gudrības. Uzrakstījām arī nelielu projektu Valsts kultūrkapitāla fondam, kurš mūsu ieceri atzina par labu esam un piešķīra finansējumu (par to lielais paldies).
Tagad, kad esam sabijušas jau padsmit mājās, varu sacīt, ka katrai vietai ir kas cits, ko dot. Vienā mājā mēs sastopam atmiņas par maizes cepšanu, citā pašu maizes krāsni, kas vairs netiek lietota, tomēr arī nojaukta ne, citās dzīvo ar maizes cepšanu saistīti priekšmeti, bet vēl citās – saimnieces, kas joprojām (jau, vēl, atkal) cep maizi. Tad Inita iegrimst sarunā ar cepēju par abras platumu un dziļumu, miltu smalkumu, ierauga uzglabāšanu un citām smalkām lietām.
Vispār mūsu komanda darbojas tā. Inita ir tas cilvēks, kas atrod mājas un cilvēkus, pie kuriem doties ciemos, vada intervijas un veic krāsns un ar maizes cepšanu saistīto priekšmetu uzmērīšanu. Es esmu šoferis, mērījumu asistents un fotogrāfs. Kad savāktais materiāls būs izmalies caur mūsu domu dzirnavām, Inita apkopos visus savāktos datus un faktus, savukārt es šeit dalīšos ar spilgtākajiem stāstiem un sajūtām. Esam iecerējušas apkopotos materiālus šoruden izvietot apskatei Auļukalna muižas izstāžu zālē, lai ikviens, kam šī lieta tuva, varētu iepazīsties ar tiem.
Par katru konkrēto vietu pastāstīšu atsevišķā ierakstā, bet kopumā varu sacīt – esmu patiešām pateicīga par šo iespēju ciemoties pie ļaudīm un dzirdēt maizes stāstus. Tajos ir joki, sirsnība, skumjas, pamatīgums, īstums. Vērtība pāri un cauri laikam un laikiem.
Indra Čekstere
Priecājos, ka Inita turpina dzīvē mūsu tautas lietišķās prasmes un apkopo maizes stāstus un apraksta maizes cepšanas darba rīkus. Pati to esmu darījusi desmitiem gadu.
Varbūt Auļukalna muiža taps par Maizes muižu. Senāk katrā muižā bija sava maizes krāsns un, tāpat kā zemnieku sētās, tika cepta rupjmaize, saldskābmaize, baltmaize, rozīņu, kanēļa, ķimeņmaizītes, drumstalu, ābolu un biezpienmaizes, pīrāgi un citi gardumi. Tulkojot vācbaltu atmiņas par dzīvi muižā vai pastorātā, vai doktorātā, redzu, ka maizei ir īpaša vieta. Lai veicas muižā parādīt dzīvi kopumā – arī atšķelto riecienu… vācbaltu dvēseļu maizi.