Pusgads lēkšiem un aulekšiem

Pirms ķeros pie nākamā “projekta” izklāsta, esmu parādā jums stāstu par to, kas noticis iepriekšējā pusgadā ar asti jeb, kā es iekūlos visos savos šī brīža “projektos”. Pie reizes varēšu arī katru tikšanos nesākt ar atbildi uz jautājumu “a ko tu šobrīd dari?” vai arī izsaucienu “Tu strādā?!”.

Tātad. Tā bija pērnā gada nogale, kad atskanēja zvans no Aģentūras – tā un šitā, daži kolēģi dodas prom, daži dekrētā un attiecīgi klients, ar kuru savulaik man labi paticis strādāt, būtu kādu laiciņu jāapčubina. Nu, kamēr jaunā kolēģe iestrādāsies, visticamāk, līdz pavasarim, kad jāsāk sēt un stādīt. Labs ir. Privāti šai brīdī esmu pieteikusies uz vieniem pašizaugsmes kursiem vairāku mēnešu garumā, bet gan jau tikšu galā. Laiks iet, un galā es tieku.

Tad gadās tā. Drustu kaimiņiene Inita man pastāsta par vienu novada nākotnes plānošanas sanāksmi, kurā man vajadzētu piedalīties ar savām lauku attīstības idejām. Rokoties pa “internetiem”, saiti uz pasākumu es neatrodu, toties Cēsu pašvaldības mājas lapā goda vietā stāv sludinājums – sākas pieteikšanās uz gidu kursiem. Tā nu gan ir ideja! Varētu paklausīties stāstus par Cēsīm un apkaimi, aizkrāsojot savas apziņas baltos vēstures plankumus. Aizrautības varā, lāga neizlasot programmu, piesakos. Pēc pirmajām lekcijām saprotu, ka šie kursi ietver ne vien jaukas lekcijas garos ziemas vakaros, bet veselu kaudzi ar lasāmgabaliem un, vai-manu-vai, arī mājasdarbiem.

Nu jau dzīve ir diezgan piesātināta, kad saņemu vēl kādu ziņu. Pirms pāris mēnešiem sagatavotais konkursa piedāvājums par atjaunoto un jaunizveidoto Latvijas kultūras un dabas mantojuma popularizēšanu, tadammm – ir uzvarējis. Ko lai saka, pati “putru izvārīju”, pašai “jāstrebj”. Protams, es arī priecājos, jo projekts ir patiešām interesants, ar jēgu un lieliskiem cilvēkiem klienta pusē. Bet, sākot no marta beigām līdz maija beigām, mana dzīve ir, maigi izsakoties, diezgan piepildīta.  Pa dienām klients un jaunais projekts, atpūtas pauzēs pašizaugsme,  vakaros un brīvdienās pa galvu danco grāfi Zīversi un Kampenhauzeni, cīnās zobenbrāļi un strēlnieki, pilis tiek būvētas un sagrautas. Prioritāte, protams, darba lietām, bet pārējo veicu ar moto: “tas ir labākais, ko šobrīd varu izdarīt”.

Jūnijā jau dzīve atkal atgriežas mazliet rāmākā gultnē un ap Jāņiem ceru palikt darba lietās ar vienu aci, bet ar otru ķerties klāt dārziem un saviem projektiem. Un tad kolēģe, kas ar manu mīļo klientu ir labi sastrādājusies, nolemj iet pa citu profesionālo ceļu. Un sākas viss no gala 😊. Arī jūlijs parit darbīgs, vien pēdējo nedēļu izbraucu smadzenes pavējot uz Gruziju. Augustā vēl citi kolēģi jāpalaiž atvaļinājumā, septembra pirmajā pusē sasiešu astes visiem darba projektiem un tad gan ķeršos klāt savām štellēm un stellēm. (Ja kādam ir veci kokvilnas apģērba gabali, piemēram, T-krekli, lūdzu, nemetiet ārā, atdodiet man).

Jāteic, ka viens no privātajiem projektiem nevar gaidīt septembri, tam jau ieraugs ielikts, bet par to pastāstīšu drīzumā. Jā, jāteic arī, ka pa vidu šai darbu dunai, šogad arī abi mani pieskatāmie īpašumi ir tikuši pie saviem uzlabojumiem – Inčukalna mājā tagad ir pirts, kubls un glīta terase, bet Drustu īpašumā izrakts dīķis. Vienīgais, kas šogad izskatās pavisam bēdīgs, ir dārzs, precīzāk sakot, visi trīs dārzi – gan piemājas, gan Drustu, gan Dzelzavas – tam man tiešām rokas ir bijušas par īsu. Jā, arī blogam nav sanācis bieži pieķerties, ko ceru mainīt. Gaidu lēnu – tādu sarunām, sēnēm un siltuma piepildītu rudeni!