Šodien pošamies mājup. Paēduši brokastis, pasniedzam pateicības dāvanas gan viesnīcas saimniekiem, gan tūres šoferim un, protams, mūsu gruzīnu brāļiem, bez kuriem šis brauciens nebūtu tik krāsains un vienkāršs. Ja kādreiz nepieciešami šoferi un pavadoņi Gruzijā – no sirds varu ieteikt Zuru un Zazu. Mēs jutāmies patiešām apčubināti, loloti un pieskatīti. Arī viņiem Latvijas tūristi esot vieni no mīļākajiem jeb citējot Zuru: “Latishi kak gruzini” – esot kārtīgi, saprotami, vienkārši, silti cilvēki.
Sakrāmējam koferus mašīnās, nodziedam uz atvadām “Projām jāiet” un dodamies ceļā. Vēl uz mirklīti pieturam Mestia centrā, kur ceļabiedriem veicami pēdējie pirkumi, tad laižam atpakaļ Kutaisi virzienā. Dienasgaismā šis ceļš izskatās pavisam citāds – draudzīgāks un labākas kvalitātes. Varbūt arī pēc kalnu ceļiem radies cits vērtējums ceļu kvalitātei. Ar skatieniem pavadām sniegu kalnu korēs – to tik drīz neredzēsim.
Drīz jau izbraucam no Svanetijas un pietuvojamies jūras līmenim. Netālu no Enguri HES piestājam ceļmalas ēstuvē uz pusdienu plāceņiem un saldējumu. Pat vējā un ēnā karstums “spiež pie zemes”. Jo zemāk braucam, jo karstāk kļūst. Bērni dīc peldi, tāpēc piestājam pie veca “vanšu tilta”, kur var ielīst kalnu upē. Iesākumā ūdenī metas bērni, bet drīz vien pievienojas arī pieaugušie. Tā kā peldkostīmi iepakoti dziļi čemodānos, tad dažs metas upē apakšveļā, dažs ar visām drēbēm, dažs pamērcē kājas. Svelmē vēsais upes ūdens tīkami veldzē un ārā kāpt negribas nemaz. Veldzē arī treknas kazenes ceļa malā, melnas un sulīgas.
Pēc peldes turpinām ceļu caur mazajiem ciematiņiem – apspriežam mājas, puķes dārzos, govju frizūras, cūku ausis, īsāk sakot, gvelžam muļķības. No karstuma un ceļa noguruši ir visi – arī mūsu šoferis Zaza izskatās neierasti nopietns. Ar tumsiņu esam klāt viesnīcā, paliekam turpat kur pirmajā naktī, pat tajās pašās istabās.
Kad esam iekārtojušies, dodamies vakariņās. Atkal jau galds lūzt no gardumiem – pildītiem baklažāniem, vistas salātiem, sautētas pīles, cūkgaļas ar kartupeļiem, dārzeņiem, maizes un citiem labumiem. Saimniece vēl pagatavo vienu no nacionālajiem ēdieniem, sajaucot miltu masu ar Suluguni sieru – tas ir ļoti garšīgs, tomēr visu porciju izdodas apēst retajam. Kad vairs neko nav iespējams ieēst, tiek atnests arbūzs un melone. Pirmajās vakariņās Zura solīja, ka prom brauksim pāris kilogramus smagāki, visticamāk, tā arī ir.
Vakariņu noslēgumā brāļi visus pēc kārtas iztincina – kas šajā braucienā patika, ko varētu uzlabot. Visi esam vienisprātis – mūsu pavadoņu darbs un viss brauciens bijis izcils. Minam arī dažus uzlabojamus sīkumus, bet tie patiešām ir tīrie nieki. Pirms naktsmiera piesēžam uz kopbildi, tad gan liekamies uz auss – rīt jāceļas nakts vidū, lai laikus dotos uz lidmašīnu.
***
Trijos naktī Eduards mani biksta un paziņo, ka jāiet vismaz noskalot mute, kamēr vēl ir ūdens. Tagad arī saprotu, kas ir citādāk – apkārt ir klusums, jo pazudusi elektrība. Vakar vakarā dūca kondicionieri, rūca visādas iekārtas ārpus mājas, bet tagad pa atvēro logu var dzirdēt vien cikāžu dziesmu un suņu rejas tālumā. Štrunts par mazgāšanos, bet krāmēt koferi, kurā jāsavieto divreiz vairāk mantu nekā šurp braucot, mobilā telefona gaismā gan būs izaicinājums. Iedziedas pirmie gaiļi un pēkšņi atgriežas arī elektrība. O, tad var gan dušā ieiet, gan prātīgi somu sakrāmēt. Pirms četriem rītā noeju lejā, tur mūsu čaklās ceļabiedrenes, Ieva un Ligita, jau vāra ūdeni kafijai. Kamēr čemodāni tiek krāmēti busiņos, iestrebjam karsto dziru.
Tad pateicamies viesnīcas saimniekiem, kas mums sarūpējuši brokastis līdzņemšanai, un dodamies uz lidostu. Vēl ir pavisam tumšs, spoži spīd dienvidniecisks mēness un zvaigznes. Govis un cūkas nemana, bet šur tur ceļmalā tumšā naktī, zaļā zālē stāv kumeliņi.
Lidostā esam mazliet vēlāk nekā plānots, paķeram savus koferus (jezgai pa vidu bērni steidz izbarot savas brokastis suņu baram, kas mūs aplencis), visi pēc kārtas sažmiedzam uz atvadām Zazu un Zuru, veltot viņiem vēl pēdējos pateicības vārdus.
Lidostā viss notiek kā pa diedziņu – vairākas reizes jāuzrāda gan pase, gan aizpildīts kovidpass un sertifikāts. Tikuši līdz vārtiem, paņemam kafiju un apēdam brokastis – tagad ir parādījusies apetīte. Drīz klāt ir arī iekāpšanas laiks. Aust saule, un lidmašīna mūs ir gatava vest mājās.
Lidmašīnā pabeidzu bilžu šķirošanu un aprakstus, lai, nonākot Latvijā, varētu “tīru sirdsapziņu” mesties atpakaļ mājas un darbu darbos.
Šis patiešām bija lielisks brauciens, kalnu nemiers uz laiku ir rimis. Paldies Ievai milzīgs par visu lielo organizēšanas darbu, ceļabiedriem par rūpēm un smiekliem, Eduardam par balstīšanu, bet Gruzijai un gruzīniem par visu pārējo! Didi madloba!
