Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā mani un ceļabiedru sagaida baznīcas valdes priekšsēdētājs Ainārs Pastva. Ir svētdiena un baznīcā jūtama pirms dievkalpojuma rosība – vingrinās vijolniece, tiek aizdegtas sveces, mācītājs riktē ne vien ierastos ceremonijas priekšmetus, bet arī datoru un kameru, lai dievkalpojumā draudze var piedalīties arī attālināti.
Kamēr vēl nav sācies dievkalpojums, apskatām telpas netālu no altāra – agrāk šeit esot valdījis elektrības juceklis, tagad visi vadi satilpināti mazā elektrības kastītē – drošībā. Arī citviet baznīcā elektrības jautājums savests kārtībā, lai vēsturi neizpostītu ugunsnelaime, kā tas ir noticis senākā pagātnē. Blakus altārim atjaunota arī sakristeja. Kamēr ciemojamies tajā, baznīcas saimnieks vedina mani nokāpt līdz kancelei, kur tuvumā iespējams apskatīt un nobildēt vēsturisko, nesen atjaunoto kanceles sprediķu smilšu pulksteni. To izdarījusi paveros apkārt un saprotu, ka šodien kaut ko daru pirmo reizi – mācītāja kancelē stāvu pirmo reizi, mazliet jocīga sajūta.
Vēl uzmetam acis restaurētajai altārgleznai, kuru bija sākusi postīt pelējuma sēne, kā arī apbrīnojam atjaunotos baznīcas kanceles zīmējumus. Vēl palūkojam, kādi darbi būtu veicami nākamie, lai atjaunotu baznīcas iekštelpas, bet tad gan dodamies uz baznīcas torni, kurš piedzīvojis pamatīgas pārmaiņas. Pirmā no tām ir priekštelpā, kur monitoru ekrānos redzamas torņa svarīgākās vietas. Īpaši svarīgi tas ir baznīcas torņa pieskatītajiem, jo tagad, pirms baznīcas slēgšanas, var sekot līdzi, vai torņa lūka ir aiztaisīta. Kādreiz tas bija jādara, kāpjot visu garo ceļu augšup.
Arī es esmu mazliet sabijusies no kāpiena, tomēr nav tik traki, jo katrā stāvā ir jaunumi, par kuriem Pastvas kungs pastāsta sīkāk, bet es varu atgūt elpu. Pirmā pietura ir ērģeļu plēšu zāle – vēsturiskās plēšas tagad var atpūsties pēc lielās pūšanas, jo viņu darbu šobrīd paveic kompresors. Pašas ērģeles gan esot gana cimperlīgas – ja gaisa temperatūra pārsniedzot +18 grādus, tās sākot svilpt kā neapmierināti hokeja līdzjutēji. Tāpēc pārkurināt baznīcu nedrīkst. Lai gan šejienes draudzei nebūtu ko sūkstīties, jo citās baznīcās ziemā arī +12 esot svētki.
Pēc neliela kāpiena esam toņa stāvā, kur mūs uzrunā tēls no gleznas, vēstot stāstus par baznīcu. Mazliet paklausījušies tos, kāpjam tālāk. Drīz esam klāt visinteresantākajā vietā – zvanu tornī. Abi brangie zvani piedzīvojuši remonta darbus un tagad var skanēt kā no jauna dzimuši. Tas mums ir jādzird. Pastvas kungs… nevis ķeras pie virvēm, bet gan izvelk telefonu. Izrādās, ka šodien pat baznīcas zvanus var iedarbināt ar aplikāciju. Abi varenie zvani iešūpojas un atskan apdullinošs troksnis – nevar saprast – filmēt iespaidīgo skatu vai turēt ciet ausis. Filmējam!
Kad zvanu performance beigusies, apskatām tuvāk pulksteni un tā uzvilkšanas mehānismu, kas stiepjas gan uz augšu, gan uz leju. Šobrīd pulkstenis esot jāuzvelk vien reizi nedēļā, lai valmierieši varētu skatīt baznīcas torņa ciparnīcā pareizu laiku.
Valdes priekšsēdētājs stāsta, ka šajā telpā atjaunotas koka konstrukcijas, noņemta padomju laikos tapusī stikla siena un betona konstrukcija, tagad uz torņa smaili ved vieglas un apmeklētājiem daudz ērtāk izmantojamas kāpnes.
Pēdējais kāpņu posms joprojām ir diezgan stāvs, bet pievarējuši to, varam tikt svaigā gaisā zem gaiļa spārna un vērties uz Valmieru no augšas. To gan daru ar zināmu piesardzību, jo, neskatoties uz to, ka zemās balkona margas papildinātas ar nedaudz augstākiem metāla aizsargiem, sajūta nav omulīga. Tad nu, balstoties pret torņa koka konstrukcijām, noklausāmies saimnieka bēdu stāstu par baznīcas jumtu. Lai arī dakstiņi izskatās varen labi, tos piemeklējusi tehniska bēda. Izrādījies, ka tepat Latvijā veiktais ražojums esot ar kaļķa piejaukumu un tādēļ pastiprināti uzsūc mitrumu, kas ticis salā, mēdz saplēst dakstiņu. Dienvidu pusē dakstiņi vēl uzvedoties tīri labi, bet ziemeļu pusē ik pa laikam kāds aiziet pa gaisu, sagādājot jaunas rūpes baznīcas draudzei, kas steidz labot caurās vietas. Tāpēc arī jumta seguma nomaiņa ir nākamo darbu sarakstā.
Lejup kāpjam īsi pirms dievkalpojuma un garām zvaniem ejam brīdī, kad tie ieslēdzas pēc iepriekš plānotas programmas. Klausoties varenajās skaņās man jādomā par savu ciemošanos šeit pirms vairāk nekā 20 gadiem. Ciemošanās detaļas laika gaitā pabalējušas, bet atmiņu siltums palicis. Tā bija auksta ziemas diena, baznīca bija ciet un mūsu studentu kabatas diezgan tukšas. Jau bijām atmetuši cerības šeit kaut ko apskatīt, kad, kā uz burvju mājienu, uzradās sirms kungs. Viņš mūs ielaida baznīcā un uzveda tornī, šajā pašā vietā. Kā nebūt gribēdami atlīdzināt par viņa laipnību, piedāvājām kungam kādu latu, cik nu mums toreiz bija. Viņš tikai atmeta roku un teica: “Tik daudz naudas, cik man vajag, jūs man nevarat iedot.” Kad vaicājām, cik tad tas būtu, viņš atbildēja: “Tik, lai atjaunotu šo torni un zvanus”. Tikām cauri ar paldies un toreiz vēl kādu brīdi lauzīju galvu, nez, kā lai tiek pie šādas naudas. Šis stāsts bija iegūlis ļoti dziļās atmiņās un tagad atgriezās kā tāds brīnums cauri gadiem – vecā vīra vēlēšanās ir piepildījusies.
Zemāk baznīcā jau skan ērģeles un vijole, mācītājs sācis savu rosību un dievlūdzēji izretojušies baznīcas solos. Pateicamies Pastvas kungam par brīnišķīgo ekskursiju, vēlam sekmes ar tālākajiem darbiem un dodamies savās gaitās.
Svētā Sīmaņa baznīca Valmierā ir viens no objektiem, kurus ikviens šovasar tiek aicināts iepazīt Kultūras ministrijas informatīvajā kampaņā “Atrastā Latvija”. Tajā apkopoti teju 60 no jauna izveidoti un atjaunoti objekti – muižas, pilis, baznīcas, katedrāles, muzeji, dabas takas, dārzi, estrādes, torņi, tilti, promenādes, pludmales un citi objekti. Objekti sarindoti 7 kultūras un dabas mantojuma ceļos, Valmieras baznīca ir viens no deviņiem Baltijas ceļa objektiem.
Kampaņas laikā ikvienam pieejama mājaslapa www.atrastalatvija.lv, kurā iespējams uzzināt vairāk par atjaunotajiem un jaunuzceltajiem kultūras un dabas mantojuma objektiem, tajos veiktajiem Eiropas Savienības, valsts un pašvaldību ieguldījumiem, kā arī gūt praktisku informāciju par objektu apmeklējumu un piedalīties Latvijas atrašanas spēlē.
Šī materiāla tapšanu iedvesmojusi un atbalstījusi Kultūras ministrija, par to paldies!
