Šodienas iesākums ir gaužām prozaisks – jāaizbrauc nodot asins analīzes. Ja kaut ko var izdarīt nevis Rīgā, bet Siguldā, pēdējos gadus cenšos izvēlēties otro – arī šoreiz. Tādu gribētāju ir daudz, tāpēc kādu stundu nākas pamīņāties rindā, bet iekšā tieku un pats analīžu process ir “čiks un gatavs”.
Nosalusi atgriežos mašīnā un jau sliecos par labu domai braukt mājās, bet šoreiz Eduards ir tas, kurš neļauj mest pie malas sākotnējo ieceri par nelielu pastaigu vai izbraucienu. Labs i, cik tad te līdz Cēsīm.
Sākam braukt un piepeši kaut kas sāk krist no gaisa – ne īsti sniegs, ne īsti lietus. Pilsētā vēl logu tīrītājs tiek galā, bet, kolīdz izbraucam uz šosejas, iestājas sliktas redzamības apstākļi. Pretim braucošie auto šķiež logā dubļus, bet logu šķidrums, ticis pie stikla, sasalst pirms to sasniedz tīrītāja slotiņas. Ar tanka cienīgu redzamību tiekam līdz Līgatnei, griežam iekšā Kool benzīntankā. Ja pa ceļam domāju, ka varbūt mūsu mašīnai kaut kas nav īsti labi ar logu tīrīšanas spēju, tagad redzu, ka šāda ķibele ir teju visiem. Aizvien jaunas mašīnas ar aizsalušiem logiem iegriežas DUSā. Izkāpuši ārā, šoferīši naski skrāpē ledu no loga vai, saprotoši sasmaidoties, dodas nopirkt zilo loga šķidruma kanniņu. Mēs arī.
Kad redzamība atgūta, varam turpināt ceļu. Eduards stūrē, bet es brīžiem sajūsmā spiedzu, brīžiem bubinu – aiz loga teju katra ainava ir kā ziemas glezna, bet nevar droši apstāties, lai to nofiksētu. Iegriežam kādā sānu ceļā, kur es mierīgi varu izkāpt ārā un “nodzīt badu” ar pirmajiem apsarmojušo koku kadriem.
Cēsīs asi tiekam galā ar plānotajiem pusdarbiem un izejam nelielā pastaigā. Pabāžam degunu viduslaiku pils žogā, piespiežam degunus pie jaunās pils logiem un aizslēgtā informācijas centra. Vienīgais centra apmeklētājs ir ar dzīvi apmierināts kaķis, kurš gulšņā siltumā. Drīz vien arī viņš tiek izraidīts – sargs izliek pūku kamolu sniegā.
Apskatām baznīcu, nopriecājamies par Latvijas Santjago ceļa norādēm un pamānām, ka turpat ap stūri ir Cēsu maizes veikals un ceptuve. Tā ir ne tikai vaļā, bet ceptuvē rosās pats saimnieks Agnis Elperis. Pirms gada uzsākām komunikāciju pa tālruni, e-pastu un soctīkliem, bet dzīvē nebija iznācis tikties. Tad nu brīdi patērzējam, pavērojam kā cepas lielie kukuļi rītdienai, tiekam pie īpašām cenām un dāvanām par seniem nopelniem, un priecīgi dodamies tālāk.
Kāds amors vai Valentīns uz ielas pazaudējis veselu tūtu ar sirdīm, citas sirdis sendienās piesegušas mājas acis.
Pēc pastaigas dodamies atceļā, bet šoreiz pa baltajiem ceļiem – kur mazāk mašīnu, bet vairāk miera un skatu. Man gribas stāties teju aiz katra līkuma – katrs bērza zariņš, katra skuja, katra sausā nezāle ir baltām mežģīnēm klāta. Uz tumši pelēkā debesu fona skats ir episks! It kā jau nepietiktu ar kokiem un debesīm, kadrā ielec divas stirnas.
Caur Kārļiem tikuši līdz Amatai un pagriezienam uz Ķūķu klintīm, iegriežam uzmest aci tām. Šeit ir būts ne reizi vien, bet šoziem skats ir varens. Katra mazā tērcīte pārvērtusies ledus kritumā un no klints lejup stiepjas dažāda izmēra un nokrāsas ledus veidojumi. Bildējam, staigājam, iemalkojam tēju. Nu tiešām, kas var būt labāks par šo?
Ja nu vienīgi dienas noslēgums, kurā siguldiete Sandra uzraksta, ka gribētu satikt mani uz vienu autogrāfu “Nekaunīgajam pingvīnam”. Sandras māja ir mums pa ceļam, saku, ka piebrauksim. Biju iedomājusies apstāšanos uz minūtīti: pāris pildspalvas šņāpieni un adios. Bet, piebraucot pie mājas, ieraugām šādu skatu.
Karstais ziemas dzēriens aukstumā silda ķermeni, bet smiekli un sarunas – sirdi. Uzsituši divmetrīgu klaču par šahu, dzīvi un vasaru, pateicamies un laižam mājās.
Es domāju – vai šis ieraksts ir par dzīvi, par ceļojumiem, par prasmēm vai par projektiem? No visa pa drusciņai. Likšu to pie ceļojumiem, jo tā es šodien jutos – gan klīstot pa senajām Cēsu ielām, gan satiekot brīnišķīgus cilvēkus, gan ļaujot Ceļam vest mūs ceļojumā ziemā!
