Sēņot janvārī: kā atpazīt un pagatavot ziemas celmenes jeb samtkāta ziemenes?

Pēc priekpilnās piepju ekspedīcijas ar Maiju Pohodņevu nolēmām, ka šādus izgājienus vērts atkārtot. Tad nu svētdien, atkal sabāzušas pilnas mugursomas ar termosiem, uzkodām, maisiņiem, nažiem, mikrofoniem un citām noderīgām lietām, devāmies ceļā. Šoreiz mums bija līdzi vēl kāds atribūts – glīts pīts sēņu groziņš.

Gana agri nonākušas galamērķī, novietojam auto un, cenšoties nepakrist uz deguna jau pirmajos pārdesmit metros, slidināmies no stāvvietas meža virzienā. Fū, nonākot no nobraukātā plača uz zemes, var atviegloti uzelpot – mežā pamats ir daudz stabilāks. Bet šeit parādās cita bīstamība. Tā kā taka ir gana iecienīta suņu saimnieku vidū, tad pirmais posms ir lavierēšana pa “mīnu” lauku. Kad bīstamākais posms garām, var pacelt acis no zemes un pavērties uz apkārtējo koku stumbriem un papriecāties par piepēm. Šoreiz tās tikai apbrīnojam, bildējam un atstājam augot. Neba piepjot esam atbraukušas, bet gan sēņot. Jā, nepārklausījāties. Izradās, arī janvāra vidū Latvijā var doties vākt sēnes, ja vien zina, kas jāmeklē.

Šodien mūsu medību mērķis ir samtkāta ziemene jeb ziemas celmene (Flammulina velutipes). Kad esam izgājušas cauri priedulājam, priekšā redzami brikšņi, kur krustu šķērsu sakrituši veci zari. Maija soļo tieši to virzienā. Pienākusi pie vienas no kaudzēm, viņa priecīgi iesaucas un aicina mani aplūkot atradumu. Uz koka zara aug maza gaiši brūna sēnīte ar tumšu samtainu kātiņu – tā ir mūsu meklētā ziemas celmene.

Dziļāk brikšņos to ir vēl vairāk. Kādu brīdi ložņājam pa tiem un vācam manas vakariņas – Maija ir apsolījusi guvumu man, jo pati jau vairākkārt baudījusi šīs sēnes. Jāteic, ka līšana pa krūmiem ar mugursomu plecos, statīvu padusē un groziņu rokās ir diezgan izaicinoša padarīšana. Bet, pūles vainagojas panākumiem, un drīz vien groziņš ir pusē – mērcei pietiks.

Pēc tam seko filmēšanas darbi, kuru rezultātu varat aplūkot šī ieraksta beigās. Maija pastāsta par sēnēm, kad un kur tās vākt, kāpēc tās vērts ēst. Ziemas celmenes pieminētas arī grāmatā “Aliansē pret vēzi” kā viens no pretvēža cīņas elementiem.

Pieņemu, ka izskatāmies gana amizanti ar sēņu groziņiem sniegā. Pat taksenīte Lote, kura šai apvidū ik dienu apstaigā 10 kilometrus, ar neticību veras uz sēnēm un droši vien domā: “Tās tak manējās”. Parādām guvumu saimniecei, kazi, iekārdināsim.

Kad plānotie darbi paveikti, aizsoļojam līdz liedagam. Kaut kā nepiedienīgi šķiet atbraukt līdz jūrai un nepaskatīties uz horizontu. Uz to šodien nolēmuši skatīties daudzi, visa piekraste pilna ļaudīm, kas pārvietojas pa ledaino krastu kā pingvīni. Pati jūra gan sasalusi tikai no pašas malas, lielais klajums mierpilni līgojas. Tajā un debesīs šķiet sapludināta visu toņu zilā krāsa, kurā kā akcenti parādās kaijas, vārnas un pīles. Sadzirdējušas raksturīgās skaņas, atgāžam galvu. Virs mūsu galvām noplanē četri gulbji, kas piezemējas ūdens klajā. Vēl pēc brīža, paralēli horizontam, zilajā gleznā ielido septiņpadsmit gulbji.

Izrādi skatāmies no soliņa, uz kura esam izkrāvušas savus termosus un gardumus. Kad vēders sasildīts un kājas atpūtinātas, brienam atpakaļ. Kāpās jau baltos degunteļus ziņkārīgi pabāzuši pūpoli, kā velēdamies palūkoties, kāpēc putni jau čivina tik pavasarīgi.

Kad izbrienam cauri mežam līdz stāvvietai, nonākam mašīnu jūrā – šķiet, visa Rīga sabraukusi horizontā lūkoties. Lai arī soļi sperti ar lielu rūpību, atgriežoties pie mašīnas, konstatēju, ka viena mīna tomēr trāpījusi. Kamēr skaloju nodarījumu peļķē un sniegā, Maijas mierina, ka tas uz naudu. Labi, ka līdzi ir otri zābaki un sausas vilnas zeķes, mani pastaigas zābaki šoreiz neizturēja brikšņu un sniega slapjumu.

Atceļā jūtamies nopelnījušas pa kūkai un, piestājušas pie viena no vietējo iecienītajiem bulciņu veikaliem, nopērkam pa kārumam. Kopā ar kafiju, ko Maija ar gudru ziņu paņēmusi vēl vienā termosā, garšo lieliski. Tad gan steidzam uz mājām. Maijai jāpastrādā, bet man – jāgatavo sēņu mērce.

p.s. Aizsteidzoties vienu dienu uz priekšu, varu pastāstīt, ka šodien paciemojos arī Siguldas puses mežos, kur redzēju ziemas celmenes augam arī uz nopietnāka izmēra lapu kokiem un arī krietnā augstumā. Tā nu man divas dienas pēc kārtas bija prieks baudīt svaigu sēņu mērcīti!

p.p.s. Jūtos lieliski! ?