Piepju ekspedīcija: kā atpazīt čagu un citas ārstnieciskās piepes?

Ap aizpērnā gada Ziemassvētkiem ieklīdu grāmatnīcā un pirmo reizi paņēmu rokās “Aliansē pret vēzi”, ko sarakstījusi Maija Pohodņeva un Modris Pelsis. Todien bija vēl gara staigāšana paredzēta, tā nu iztiku bez pirkumiem. Nākamreiz mani šī grāmata negaidīti sagaidīja Torņakalna baznīcas Ziemassvētku tirdziņā, kur bijām atbraukuši iegādāties sveces. Mājup devāmies ar grāmatu un sveču kaudzi – pašiem un dāvanām.

“Aliansē pret vēzi” izrāvu pāris dienās. Īsumā – šī grāmata ir par to, kā Maija ar augu un sēņu valsts elementiem palīdz atveseļoties Modrim no vēža, liela loma ārstniecības procesā ir piepēm. Tā kā mana slimība ir nedaudz līdzīga vēzim, arī es, teju uzreiz pēc grāmatas izlasīšanas, metos mežā un sāku meklēt piepes. Piepes es atradu, bet jautājumu bija vairāk nekā atbilžu – kā tās atpazīt, kā var zināt, kuras ir vācamas, kā tās dabūt nost no koka, (čaga mēdz augt ļoti augstu no zemes), kā uzglabāt virumu?

Savā ierastajā nekaunībā atradu sociālajā tīklā Facebook Maiju Pohodņevu un uzaicināju draudzēties. Pēc iepazīšanās frāzēm apbēru Maiju ar piepju jautājumiem, un viņa pacietīgi mani apgaismoja. Maijas izvērstās atbildes tikko iepazītam cilvēkam mani patiesi aizkustināja. Uz to viņa atbildēja: “Ai, nu nekas tāds… Parasti cenšos cilvēkiem veltīt uzmanību, jo nekā cita jau mums cilvēkiem īstenībā nav. Tikai tas, ko esam pieredzējuši un tas, ka varam apstāties un paklausīties citu cilvēku.”

Pirmā doma kopīgi aizbraukt piepēs bija jau pērnā gada 7. janvārī. Bet – darbi, veselības stāvoklis, pandēmija – tā nu dzīve izkārtoja, ka mežā tikām precīzi gadu vēlāk: 2021. gada 7. janvārī. Tā kā visu gadu biju cītīgi vākusi piepes un lietojusi to novārījumu, liela daļa jautājumu bija atbildēti. Lielu palīdzību sniedza “Lielā Latvijas sēņu grāmata” (autores Inita Daniela un Diāna Meiere), kuru iegādājos pavasarī uzreiz pēc tās iznākšanas. Tomēr dažas piepes, piemēram posas piepe un tauriņpiepju sugas mani joprojām mulsina, tāpēc gribēju par tām skaidrojumu dabā. Un, protams, iepazīsies ar Maiju dzīvē, kas pēc viņas un Modra (kurš cita starpā šobrīd jūtas priecīgs un vesels) nākamās grāmatas “Kaķu vārdotāja” izlasīšanas, bija radījusi priekšstatu kā par humora pilnu būtni. Un humors, kā zināms, man ir vērtības latiņas augšpusē.  

Tā nu ceturtdienas rītā salieku mugursomā termosu ar karstu tēju, našķus, grāmatas, maisiņus, nazi, fotolietas – esam iecerējušas gan piepes savākt, gan labi pavadīt laiku, gan arī dokumentēt mūsu pirmo gājienu piepēs.

Līdz ar gaismu pieripinos pie Maijas dzīvesvietas. Drīz vien parādās ceļabiedrene ar līdzvērtīgu kravu. Uzstādām navigāciju Ķemeru virzienā un sākam “triekt”. Ir tieši tā kā es domāju – pēc dažām minūtēm tērzējam un zviedzam kā senas paziņas. Pēc nepilnas stundas brauciena nonākam pie aizsalušā Slokas ezera. Nopriecājušās par to, velkam ārā grāmatas un fotorīkus – mūsu pirmā iecere ir “izvest zvērus mežā”. Nolūkojam sūnās gulošu un nedaudz apsnigušu koka stumbru – atzīstam to par labu grāmatu fotosesijai. Maija ar profesionālu žestu notin koka zaru ar pārtikas plēvi, lai kaķītim pēdiņas nesalst, es saku, ka pingvīns pie sniega ir pieradis un aukstuma nebaidās. Uzstutējušas uz stumbra “Kaķu vārdotāju” un “Nekaunīgo pingvīnu”, labu brīdi abas dancojam tiem apkārt ar fotorīkiem. Noslēgumā uzlieku savu kameru uz taimeri – 10 sekundēs knapi paspēju ielēkt kadrā un sastingt smaidā!

Netālu atrodam arī pirmās posas piepes un sākam foto un video darbu. Kā par spīti, iepriekš klusajā mežā, pēkšņi sāk braukt mašīnas vienas pēc otras, radot nevajadzīgus fona trokšņus. Arī pašu sacītais, pārcirstai piepei aizlidojot krūmos, nav gluži video iekļaujams materiāls. Tāpat kā smiekli, kas nāk virsū ka dulli. Piemēram, kad Maija atzīst, ka šodien mūsu izvēlētā piepju ekspedīcija norit ļoti civilizētos apstākļos, pati viņa bieži vien brienot pa tādām vietām, kur vilki dirst baidās.

Ceļā uz nākamo pieturas punktu pamanām koku ar divām izteiksmīgām bērzu spulgpiepēm jeb čagām. Tās ir augstu kokā un varam safilmēt uzskates līdzekli pa gabalu. Liela bēda tā nav, jo vākt piepes ceļmalās dēļ piesārņojuma nedrīkst, arī no kritušiem kokiem ievāktā čaga nav derīga. Citādi ir ar bērza piepi, posas piepi, tauriņpiepēm un apmalpiepi – tās vācamas gan no augošiem, gan kritušiem kokiem (bet ne ceļmalās, protams).

Nākamajā pieturas punktā atrodam krāšņas apmalpiepes un posas piepes plantācijas, bet čaga atkal ir tikai augstu kokā – šodien mums nav līdzi inventārs, lai tādām tiktu klāt. Tāpēc dzērienu vārām no sausa čagas gabala, kas Maijai paķēries līdzi. Kādu brīdi pat šķiet, ka būs jāiztiek arī bez tā, jo pat parasti sausie egļu zariņi ir mitruma pievilkušies. Tomēr pēc ilgas šķilšanas, pūšanas un pierunāšanas uguns saņemas, un ūdens katliņā sāk priecīgi burbuļot. Tur kopā ar čagas gabaliņiem nonāk arī pelni, egļu skujas un citi labumi, bet dzēriena garšu tas tikai bagātina. Savīkšam arī nelielu piknika galdiņu – apvienojot pašceptu maizi, humusu un uz ugunskura apbrūninātu gaļu, sanāk ideālas pusdienas! Lēnāk sāk snigt un mēs svētlaimīgām sejām vērojam mežu, stumjam aiz vaiga maizītes, un piedzeram klāt mūsu iepazīšanās un brauciena iemeslu – čagas tēju!

Te nu arī neliels video ieskats – kazi, noderēs arī jums piepju atpazīšanai!