“Un tā ir mana permakultūra”, rādot uz aizaugušu dārza stūri mēdzam jokot ar mammu. Skaidra lieta, ka tur nav ne perma, ne kultūra, bet pasmejoties par sevi vismaz daļa vainas apziņas par laikus nepadarītiem darbiem aiziet smiekliem līdzi. Īstā permakultūra nozīmē “permanent culture” un apzīmē ilgtspējīgu saimniekošanu, kas nav attiecināma tikai uz dārzkopību, bet arī uz būvniecību, saimniekošanu un dzīvesveidu kopumā.
Vieni no man zināmajiem aktīvākajiem Latvijas permakultūristiem dzīvo Vidzemes pusē – ap Smilteni un Launkalni, tur arī notiek dažādi pasākumi, lai dalītos ar zināšanām – tas ir pārdesmit kilometru attālumā no Drustiem, ja kas. Bet vajag taču dzīvē notikt tā, ka man izdodas palaist garām visus šī gada Vidzemes pasākumus, tāpēc šo kultūru pirmo reizi dzīvē iepazīt braucu uz Kurzemi, kur pagājušajā nedēļas nogalē notika permakultūras festivāls.
Permakultūru lūkoties bija sabraukuši aptuveni 50 interesentu – gan zinoši darboņi, gan tādi paši zaļknābji kā es. Dienas gaitā bija iespēja aplūkot saimniecību, kas strādā pēc permakultūras principiem, piedalīties dažādās meistarklasēs un satikt domubiedrus. Pasākuma programma bija raiba un intensīva – tā iekļāva informāciju par mežu apsaimniekošanu un permakultūru pilsētā, varēja pielikt roku hidrolātu, sēklu bumbu un kaņepju bloku gatavošanā, kā arī iegādāties labumus, ko piedāvāja pasākuma dalībnieki.
Ar trīs darbnīcu saturu vēlos padalīties arīdzan ar jums, ļoti ceru gūtās zināšanas likt lietā jau nākamajā sezonā.
Sprunguļu (cordwood) sienas būvniecība
Meistarklases vadītāja Aleksandra iesākumā laiž apkārt stikla burku ar ūdenī izšķīdinātu mālu un rāda, kā pēc dažādiem slāņiem noteikt, vai konkrētais māls ir derīgs ēkas būvniecībā. Tad no rokas rokā ceļo smagi māla ķieģeļi ar salmu piemaisījumu – tie neplīst, pat pret zemi mesti. Tad laiks praktiskajai daļai – uz tenta auduma tiek uzbērts spainis grants un spainis māla, kas čaklām pēdiņām minot, tiek samīcīts kopā. Kad tas paveikts, masai tiek pievienoti salmi, vislabāk rudzu. Pēc krietnas mīcīšanas ir gatava būvniecībā izmantojamā masa – to veļ pikās un, saliekot pikas citu pie citas, veido apakšējo slāni divās paralēlās rindās. Kad tas paveikts, abām rindām pa virsu liek koku – malkas pagales vai sprunguļus, galvenais, lai tie būtu sausi. Pēc tam pagaļu starpas aizpilda ar mālu, liek nākamo māla kārtu un atkal pagales. Tukšo sienas vidu aizpilda ar siltinājumu, piemēram, kaņepju spaļiem, kas sajaukti ar kaļķi. Pēc tam Aleksandra rāda, kā, sajaucot salmus ar mālūdeni, var izveidot sienu siltināšanas blokus – vienīgā ķeza esot, ka tie žūstot pat trīs mēnešus.
Mantotie kultūraugi
Otra tēma, kura mani īpaši aizrāva, bija mantotie kultūraugi – par tādiem uzskata augus, kas kāda gādīgās rokās pavairoti vismaz 30 gadus (mana nezinātniskā interpretācija). Šo augu sēklas ir tik vērtīgas, jo tās labi iemācījušas sadzīvot ar Latvijas klimatu un kaitēkļiem un, protams, arī vēsta par kultūrām un šķirnēm, ko Latvijā tradicionāli audzē. Tā kā arī mūsu ģimenē ierasts rudenī dažādos ķobīšos un paciņās sabāzt gurķu, tomātu, diļļu, salātu un citu gardumu sēklas, tad nebrīnītos, ka daža laba sēkla arī jau būtu uzskatāma par mantojumu. Projekta vadītāja Sandra pati īpaši pievērsusies saldajiem zirnīšiem, tad nu tieku pie vismaz desmit šķirņu versijām, kurus nākamgad plānoju izaudzēt, lai pēc tam varētu padalīties vēl ar kādu.
Siena ruļļu dārzkopība
Mani feisbuka draudziņi jau zina stāstu par Drustiem un siena rulli. Īsumā tas ir tāds. Kādā vēlā pievakarē pa krēslu iebraucam Drustos un redzam, ka kaimiņš nopļauto sienu savēlis rituļos. Saku draugam, ka labprāt vienu rulli nospertu, lai izmantotu dārzkopībā, aši piebilstot, ka tas ir joks – drīzāk jāmēģina kāds rullis sarunāt. No rīta pusaizmigusi eju uz aku mazgāt muti – un, ko es redzu – stāv viens rullis tieši pie mūsu šķūnīša durvīm. Zvanu kaimiņam, izrādās, ka viņš ir lietas kursā – viens rullis tiešām noripojis pa kalnu pie mums. Man to vajag? Nu, lai tik ņemot ciet! Tā es tiku pie sava pirmā ruļļa, tāpēc nodarbību par siena ruļļu jeb rulonu dārzkopību gaidīju ar nepacietību.
Tās vadītājs Māris iesākumā norīko vīrus norakt zāles velēnu dažu kvadrātmetru platībā. Kad tas paveikts, ruļļi tiek vertikāli sastutēti blakus cits citam, to starpas aizpildītas ar izraktajām velēnām un sienu, lai veidotos kopīga dobe. Pēc tam uz ruļļiem tiek uzgāztas vairākas ķerras ar komposta zemi un voila – auglīga dobe gatava! Šādu dobi var veidot arī nerokot velēnas, bet tad tās augstums ir grūti sasniedzams ne tikai maza auguma ļaudīm, kā arī nav tik laba mitrumu aprite. Šādu dobi varot bez raizēm izmantot gadus četrus, kamēr tā pakāpeniski nosēžas. Audzēt uz tās var visu pēc sirds patikas, mājas saimnieks nākamgad iecerējis šo dobi veltīt gurķiem. Un, tā kā šāda dobe īpašu ravēšanu un kopšanu neprasa, tad ir cerība, ka atliks laiks arī gurķoties, jo permakultūru mēdz pa jokam dēvēt arī par dārzkopību sliņķiem.
