Kad ķermenis ir starpstāvoklī – ne īsti slims, ne īsti vesels – tad darbiem ar pamatīgu smadzeņu piepūli pieķerties grūti, bet tādi viegli lasām un rakstāmgabali ir tieši laikā. Tad nu atdošu teju divas nedēļas vecu rakstu parādu par kādu jauku notikumu, kurā nemaz neplānoju piedalīties. Iesākumā nedomāju piedalīties, jo par tādu nezināju, bet pēc tam, kad Cesvaines Diāna kādā telefona sarunā bija par šādu iespēju ieminējusies, piemetās slinkums un skopums vienlaikus. Savaldījusi abus, kādā sestdienas rītā sēdos autobusā uz Valmieru, lai dotos pakairināt smaržu receptorus.
Tā kā autobuss iestūrēja mērķī stundu pirms pasākuma, iesākumā pie baudījuma tika garšas kārpiņas – kurš gan var paiet garām Vīnkalnu picai. Tad gan devos uz norādīto adresi, lai piedalītos sveču un mājas smaržu meistardarbnīcā. Māksliniece Ilze, kas līdz šim vairāk pazīstama ar peoniju aizrautību, izgleznojot katru ziedlapiņas krāsu niansi, tagad aizrāvusies ar sveču un smaržu pasauli. Un nolēmusi dalīties savā aizrautībā ar citiem!
Mākslinieces darbnīcā mūs sagaidīja glīti sariktētas darba vietas – ar sveču un smaržu trauciņiem, daktīm, pipetēm un instrukciju, ko ar to visu darīt. Kamēr Ilze stāstīja par gaidāmo procesu, daži nepacietīgākie deguni (mans un Diānas) jau iegrima uz galda stāvošajās burciņās un trauciņos, kuros iepildītas gatavās sveces – katra ar savu smaržas noti. Ja kāda smarža mūs īpaši uzrunāja, pielikām to arī otrai pie deguna un apmainījāmies ar acu izbolīšanu, kas nozīmēja “kā kaut kas var tik labi smaržot!”. Tad sekoja visgrūtākais uzdevums – no 50 smaržām bija jāizvēlas nieka trīs, ko izmantot saviem darinājumiem. Viens no tiem, kas izpelnījās nedalītu sajūsmu, bija “Eglīte”, kas smaržo pēc Ziemassvētkiem piesnigušā mežā. Vietējās maijpuķītes un ceriņi, eksotiskais sandalkoks, musinošais muskuss, sildošais kanēlis – deguns jutās pavisam noreibis! Kad ar grūtībām bijām tikušas katra pie saviem favorītiem, viens no tiem nonāca izkausētā sojas vaskā un turpinās smaržot līdz ar sveces liesmiņu, otrs tika izmantots mājas smaržas trauciņam, bet trešais mazam piņģerotam, kuru var piekārt mašīnā.
Kamēr sveces cietēja, dzērām gardu tēju, pļāpājām ar pārējām meitenēm un apbrīnojām Ilzes gleznas. Biju teju vai priecīga, ka pēc būvniecības darbiem mani resursi ir gana pieticīgi, citādi izsoļotu no darbnīcas ar kādu četrstūri padusē. Goda vietā uz molberta stāvēja sarkanbaltas peonijas – Ilze stāstīja, ka uz valsts svētkiem vienmēr uzglezno kaut ko Latvijai par prieku. Un solīja, ka var mums arī pamācīt gleznot vai gatavot glītus baltus trauciņus – tā nu gaidām nākamo meistarklasi. Tā kā, ja jums arī gribas iebāzt degunu smaržu un smalkuma pasaulē, meklējiet rokā Ilzi!
