19. janvāra vakarā, tieši sešus gadus pēc operācijas “Pingvīns” laišanas tautās, platformā Zoom notika grāmatas “Nekaunīgais pingvīns” šķirstīšanas pasākums. Šķirstīšanas tāpēc, ka par atvēršanas pasākumu to būtu novēloti dēvēt, jo daudzi lasītāji paspējuši grāmatu ne vien atvērt, bet jau izlasītu aizvērt.
Pirms pasākuma parasti uztraucos par to, ko teikšu un ko vilkšu, bet šoreiz priekšplānā bija tehnoloģiskās bažas, jo zoom platformā esmu bijis biežs ciemiņš, bet retu reizi namamāte. Mans dzīvesbiedrs Eduards noorganizēja ārējos mikrofonu un kameru, lai jūs mani labāk uztvertu, iepriekšējā dienā izmēģinājām, vai iet video, vai rādās slaidi. Viss darbojās lieliski.
Pusstundu pirms pasākuma vēlreiz visu saslēdzam un izmēģinām. Protams, video neiet. Darām visu tāpat kā iepriekšējā vakarā – neiet un viss. Jau sāk pieslēgties pirmie dalībnieki, bet mēs vēl cīnāmies ar video. Beigās Eduardam ienāk prātā to palaist caur citu atskaņošanas programmu un viss aiziet, fū.
Kad prasu pirmajiem ciemiņiem, kāpēc viņi ieradušies tik laicīgi, saņemu atbildi – lai tiktu iekšā pasākumā. Nobrīnos par tādu runu, bet neko. Ieliekam vēl kamīnā pāris brangas bērza pagales, lai nav jāpiemet malka pasākuma gaitā, ieleju tēju un sāku tērzēt ar ciemiņiem. Lielākā daļa pieslēdzas ar izslēgtām kamerām, tā ir jocīga sajūta. Tu skaties uz pilnu ekrānu ar melniem kvadrātiņiem un tev nav ne jausmas, kas sēž otrā galā. Lai arī pati tā bieži mēdzu darīt, pēc šīs pieredzes centīšos biežāk turēt kameru ieslēgtu, lai runātājs jūtas komfortablāk. Pulkstenis ir nedaudz pēc 19, redzu, ka trīs ekrāni ir pilni ar kvadrātiņiem un pasākums var sākties.
Stāstu par to, kā tapa grāmata, ar kādām dilemmām sastapos, savu redzējumu sniedz izdevniecības “Zvaigzne ABC” vadītāja Vija Kilbloka un mana projekta vadītāja Aija Balcere. Brīdī, kad palaižu uz ekrāna ilgi montēto Antarktīdas video, varu uz brīdi atvilkt elpu. Bija jau arī laiks, sāku just, ka galva kļūst dulla. Nav jau arī brīnums – bērza malka atdevusi savu siltumu un termometrs istabā rāda gandrīz 27 grādus. Ar steigu atrauju logu – šāda temperatūra ir par traku pat tādam siltummīlim kā man.
Redzu, ka ar video pārraidi viss veicas labi (tā bija mana lielākā baža) un sajūtu atvieglojumu. Tad uz mirkli ieskatos telefonā. Sasodīts! Tur priekšā daudzas ziņas par to, ka cilvēki netiek iekšā pasākumā, jo… ir sasniegts 100 dalībnieku limits. Šī ir viena no tām situācijām, ko būtu iespējams diezgan vienkārši atrisināt, ja būtu bijusi kaut mazākā nojausma, ka šāda problēma var parādīties. Pirms pāris dienām biju piedalījusies zoom pasākumā, kurā bija vairāki simti dalībnieku, tāpēc biju pārliecināta, ka profesionālajiem kontiem, kāds ir arī manis lietotais, nav dalībnieku ierobežojuma. Kā pēc tam uzzināju, kontiem ir pat vairāki līmeņi, katram atļauts noteikts dalībnieku skaits.
Nu neko, šoreiz par to raizēties par vēlu. Pēc video dalos savās pārdomās – kuri brīži šajā ceļojuma mani visvairāk aizkustināja, biedēja vai šķita grūti esam. Tad pavēstu, ko zinu par saviem ceļabiedriem, ko kurš dara, kā kuram iet – cik nu man tas zināms. Ar dažiem, piemēram, Rafaēlu, sazvanos regulāri, bet ar citiem saziņa ir pāris reizes gadā.
Noslēgumā ir laiks jautājumiem. Sanākušos interesē Ceļojošās grāmatas liktenis, manas sajūtas, atgriežoties mājās pēc ilgākas ceļošanas, vieta, kur es gribētu dzīvot utt. Ēriks, lasot skaita, cik reizes manā grāmatā pieminēts vārds “pingvīns”, bet Sandru interesē, vai ceļā nācies sastapties ar šaha spēli. Jautājumi ir tiešām interesanti un varētu vēl turpināt sarunas, bet kādā brīdī punkts ir jāliek, jo paredzētās stundas līdz pusotras vietā esam norunājuši jau apaļas divas stundas. Tad nu saku visiem mīļu paldies un ar kārtīgu adrenalīna devu atkrītu dīvānā. Šķiet, ka pasākums izdevās! Par to liecina arī daudzās siltās ziņas telefonā un sociālajos tīklos.
Nākamajā dienā ķeros klāt solījumam – publiskot šī pasākuma ierakstu. Pirms publicēšanas vēlos to mazliet saīsināt, izgriežot klusuma pauzes, savu liekvārdību un, galvenais, video rādīšanas laiku, jo Antarktīdas video daudz labākā kvalitātē var noskatīties zemāk.
Montējot video, saprotu, ka veicot pasākuma ierakstu, ir vērts visu laiku lietot režīmu “speakers view” – tā man būs mācība citām reizēm. Pirmo reizi arī mana datortehnika paziņo, ka divu stundu materiāla apstrāde tai ir par grūtu – attēls netiek līdzi skaņai un šoreiz montāža ir grūts uzdevums. Darīju, ko varēju, ņemiet par labu – izdevās no vairāk nekā divām stundām tikt līdz nepilnai pusotrai. Vēlreiz atvainojos visiem, kam neizdevās tikt pasākumā dēļ ierobežotā vietu skaita, tāpēc – paņemiet tēju, iekārojieties ērtāk un lai laba skatīšanās! Ja jums rodas vēl kāds jautājums, uz kuru nav atbildēts šajā pasākumā – es esmu šeit!
Nora Driķe
Šodien, Lieldienās, pabeidzu Jūsu grāmatu. Žēl bija aizvērt pēdējo lappusi! Liels, liels paldies! Jau Jums rakstīju – visvairāk par atvērtību un labestību. Bet arī par to, ka atgādināt – var uz pasauli lūkoties arī savādāk. Par kārtīgo ceļošanu – apbrīnoju un iedvesmojos par kārtību, kāda iespējama neparedzamajā ceļojumā. Par to, ka paņēmāt mūs, lasītājus līdzi savā ceļojumā. Par radošumu dzīves risinājumos. Man ir tieši tāpat kā Jums – gadās tikšanās, piedzīvojumi, pieredzes, pēc kurām gribas stàdīt, remontēt, tīrīt, mainīt, radīt. Jūsu grāmata man ir tieši tāds piedzīvojums. Priecīgas Lieldienas! Nora