Covid slimošanas laikā sanāca degunu ārā pabāzt tikai piemājas mežā, tāpēc pirmais pārgājiens citā apvidū šķita vesels piedzīvojums. Vēlā rītā pēc otrās kafijas krūzes ar draudzeni Lieni sēdāmies auto un laidām uz Valmieras pusi. Iemesls tam bija pavisam nopietns – biju nolēmusi, ka Imanta Ziedoņa dzejoli par skumjām, kurā pieminēti ziloņi, ir jāieraksta Ziloņu ielā. Var jau būt, ka šāda iela ir vēl kādā pilsētā, to es nezinu, bet Valmierā šī ir pavisam noteikti.
Atradušas ielu un, garāmejošo skolēnu ziņkārīgo skatienu un komentāru pavadījumā ierakstījušas dzejoli, turpinām ceļu uz Alojas pusi, kur atrodas Purezera dabas taka. Tā ir aptuveni 4 km gara – tam vajadzētu būt pa spēkam arī diviem kovidu un operāciju pārdzīvojušiem sievišķiem. Waze bez jautājumiem aizved līdz takas stāvlaukumam, kur atstājam auto un dodamies ceļā.
Iesākumā taka iet gar nelielu izcirtumu, bet drīz vien ievijas mežā. Takas segums vietām ir sauss un gluds, bet citviet sakņu un dubļu klāts. Pēc gabaliņa var just, ka takas abās malās mežs lēnītēm pārvēršas purvā. Gar takas malu burbuļo ūdens tērcīte, apkārt smaržo vaivariņi.
Pēc aptuveni kilometra skatam paveras pats Purezers. Pat šodien, pelēkā novembra pēcpusdienā, skats ir iespaidīgs. Sākam iet pa taku, kas ved ezeram apkārt un stājamies ik pēc pārdesmit metriem – ezera virsmā spoguļojas sprunguļu skulptūras un skuju mežģīnes, krastā augošās priedes veido savu gleznu, pretējā krasta koki uz pirkstgaliem raugās savā atspulgā. Uz pavisam mazu brīdi mums tiek iedota gaismiņa, tad tā atkal pazūd. Domāju, ka vasaras rītausmas miglā vai pēcpusdienas saulē te vispār no skaistuma var noreibt.
Nonākušas vienā ezera galā, mirklīti pasēžam uz koka platformas, kas uzbūvēta uz ūdens virsmas – ir pat vieta ugunskuram. Pretējā krastā esošajā platformā kāds ir iekurinājis uguni – redzami dūmi un pa ūdens virsmu atskrien viņu balsis.
Pēc tam taka turpinās pa dēļu laipu, uz kuras virsmas piespirināts neliels metāla sietiņš, lai mazinātu slīdēšanu. Tas tiešām strādā, jo vietās, kur tas pajucis, kājas pa slapjo virsmu iet uz visām pusēm.
Turpinot apbrīnot apkaimi, bet pārāk nekavējoties, turpinām ceļu apkārt ezeram – mūsu rīcībā vēl ir nepilna gaismas stunda. Pēc viena tiltiņa šķērsošanas nonākam vaivariņu karaļvalstī. Es, protams, dzīvē esmu daudz redzējusi šos augus, bet tādā koncentrācijā kā šeit – nekad! Vesels vaivairiņu mežs – ziedēšanas laikā karstā pēcpusdienā te tiešām varētu noreibt ne tikai no skaistuma, bet arī no intensīvās smaržas.
Pa ceļam dažas no tiltiņu margām turējās uz godavārda, bet takas izskaņā (ja iet pareizā virzienā – ievadā) esošā dēļu laipa vairs neturas pat uz tā – apkārt jau iemīta alternatīva taka. Ejot garām, sasveicināmies ar ģimeni, kas sildās pie ugunskura, svecītēm, dzēriena no termosa un spēlēm. Novēlam cits citam priecīgus svētkus, domās vēl pievienoju vēlējumu viņiem tikt atpakaļ pa gaismu – ar bērnu ratiem pa šo dubļaino taku tumsā tas nebūs viegls uzdevums.
Mūs krēsla panāk jau pusceļā, iznākot pie auto, tā jau ir sabiezējusi. Tad Waze mūs vēl uz mirklīti aicina palūkoties, ar ko beidzas meža ceļš. Paveikušas to, apgriežamies riņķī un braucam garām takas sākumam brīdī, kad no gājiena atgriežas arī pie ezera sastaptā ģimene – tikuši ārā līdz ar tumsu. Priecīgi samājamies un laižam mājup!
