Covid 11. diena – ekrānu nogurums un meža spēks

Dzīve

Man ir viena slikta ziņa un viena laba ziņa. Sliktā – man nekas veselības ziņā nav mainījies. Labā – man nekas veselības ziņā nav mainījies.

Šodien ir 11. diena ar kovid un kopumā jūtos apbrīnojami stabili. Tas, protams, nomāc, ka no rīta pamosties un esi jau noguris pirms izkāpšanas no gultas. Smagums krūšu rajonā un parasti diezgan ātri domājošā galva izpildās kā vecs dators, kuram vienlaikus palaistas pārāk daudz programmas. Akūtas sāpes nav, tik ik pa laikam ieīdas kāds muskulis. Un, klepus – tas nerimstas. Protams, saprotu, ka daudz foršāk ir gulēt mājās nevis slimnīcā, tāpēc arī ziņa, ka nekļūst sliktāk, ir laba ziņa.

Visgrūtāk ir tikt galā ar “morālo stāju”. Piektdien visu dienu sēdēju ekrānos, lasīju komentārus, kaut ko atbildēju cilvēkiem un jutos kā negaisa mākonis. Ar vienu “neticīgo” mana saruna beidzās ātri – jautājumi par kovid man nepienākoties, jo rakstītais šajā blogā izskatoties pēc tāda, par ko ir samaksāts. Ar otru padevos pēc mazliet garākas sarunas – kamēr es nenosūtīšu pozitīvas analīzes, viss manis teiktais esot “tukša muldēšana”. Lieki piebilst, ka analīzes ar sensitīviem datiem svešiem cilvēkiem nevēlos sūtīt.

Tomēr par šiem cilvēkiem pārdzīvoju mazāk nekā par sev pazīstamiem, jo notika tas, ko ļoti negribēju – mana dalīšanās ar kovid pieredzi izraisīja virtuālu kašķi manu paziņu lokā, turpinot visapkārt notiekošo savstarpējo apšpļaudi. Sastapos arī ar, manuprāt, dīvainu attieksmi – tā kā biju pieminējusi publiski, ka esmu piekritusi piedalīties Biomedicīnas centra veiktajā pētījumā par kovid, saņēmu jautājumu – “varbūt varētu noskaidrot, kā veicas ar tiem pētījumiem par Covid tēmām, kam tās lielās naudas piešķirtas?” Mīļie cilvēki – kā lai es to zinu un kāpēc man būtu šī brīža situācijā (un kopumā) tas būtu jāuzņemas? Man nav ne jausmas – cik, kam, kāpēc nauda ir piešķirta, cik lietderīgi tiek izmantota? To pašu es varu teikt attiecībā par dīkstāves pabalstiem, ierobežojumiem un noteikumiem. Tas, ka es publiski dalos ar informāciju, kā jūtas kovid slimnieks, nenozīmē, ka es detaļās pārzinu vai atbalstu visus valdības pieņemtos lēmumus.

Īsāk sakot, piektdiena bija tā diena, kad sēdēju, dusmojos un uz mirkli nožēloju, ka esmu vispār par šo tēmu sākusi runāt publiski, jo viss, ko vēlējos, bija – lai cilvēki liek mani mierā un ļauj mierīgi veseļoties.

Otra cilvēku reakcija, ar kuru man veicas grūti, ir pieņēmumu izdarīšana par slimības norisi atbilstoši vēlamajam scenārijam vai manam ārējam izskatam un darbībām. Es saprotu, ka ir labi domātas ziņas “tev taču ir labāk, vai ne?”, tomēr es ļoti priecātos, ja jautājums skanētu “kā tev iet/kā tu jūties?”. Un tad, ja es publicēju foto, kurā smaidu vai pastāstu, ka esmu bijusi pastaigā pa mežu – tas nenozīmē, ka viss ir čiki-briki. Jā, es tiešām cenšos saglabāt, cik vien spēju, priecīgu un aktīvu pieeju dzīvei, bet pagaidām diemžēl nekas neliecina, ka kovids tik drīz taisītos prom no manas dzīves.

Vakar un šodien centos iespējami maz būt “internetos” un vairāk iet ārā. Fiziski gāja baigi grūti, bet morāli ir daudz labāk. Vakardienas pastaiga pa mežu atnesa tādu nogurumu, ka uzreiz pēc pastaigas iekritu gultā un aizmigu, bet tā bija pasaka – rudens saules siltums un krāsu maigums, pēdējās sēnes, brūklenes un dzērvenes. Šodien sastādīju siltumnīcā puravus un pētersīļus – nogurums un gandarījums. Un daudz mierīgāks prāts. Lai jums arī tas ir tāds!

11 komentārs

  • Tajos mežos kur mēs ar suni ejam naU nekā (ne sēņu, ne arī ko redzēt). Tev ir cita “acs”, Tu esi mums vajadzīga!
    Turies un neķer kreņķi!

  • Zane! Īpaši tagad, kad neesi pie veselības, cik grūti lai tas arī nebūtu, nevajag cīnīties ar vējdzirnavām un Interneta varoņiem! Viņi ir savā pārliecībā spēcīgi un spirgti. Mums, cilvēkiem normālajiem, būtu baigi forši katru dienu vienkārši Twitterī redzēt no tevis dajebkādu ziņu. Pat ne obligāti veselības stāvokļa updeitu – ja tas nav uzlabojies, noteikti nav viegli saņemties to ziņot. Noziņo kaut vai to, kādas šobrīd ir debesis, un daudziem būs mierīgāks prāts visai dienai.

  • Zane! Veseļojies! Neker kreņķi, ka daži “suņi” rej. Pingvīni drošā rindā dodās uz priekšu – pļiku-pļaku, pļiku-pļaku ….. Tavi draugi un domubiedri ir daudz vairāk, un tāpēc arī rakstu, lai nebūtu tā , ka tikai negatīvisma ziņas sasniedz Tevi. Lai tas mošķis atkāpjās!

  • Mācos un apbrīnoju Tavu pozitivo attieksmi pret dzīvi. Paldies par visu, ar ko dalies dienās, kad nav pārāk daudz priecīgi sakāma. Lai spēks un izturība pieveikt nejauko virusu!

  • Zanīt, turies! Neņem galvā tos komentārus, tikai tu vienīgā zini, kas ir un kā! Ja tev raksta ko negatīvu, lasot, domās liec priekšā sev stikla sienu, tas palīdzēs , viss negatīvais paliks tai pusē, 10 gadus es tā daru, palīdz , un neatbildi, netērē enerģiju, tev tā vajadzīga pašai ! Veseļojies! Mēs turam par tevi īkšķus!!!

  • Veseļojies – es biju viens no Covid skeptiķiem, un vēl jo projām drusku esmu, statistikas dēļ, bet – Tu esi reālais 2. Cilvēks, kuru tagad zinu ar reālām sekām… Veseļojies – 2. Cilvēks ir Īrijā pie elpināšanas aparātiem intensivaja terapijas nodaļā ???

  • Turies, Zane un kā jau citi minēja, raksti, jo tas Tev padodas. Jo kas ir saķēruši vīrusi, tiem Tu rādi paraugu kā noturēties…. un noteikti, ja tomēr lasi komentārus, trenē savu gribasspēku neatbildēt, jo tā Tu ļoti saudzēsi savu enerģiju. Stāvi tam pāri. Domās ar Tevi! Šis vīruss ir tikpat reāls kā visi citi, tikai ažoitāža par lielu(plus kāds izmanto situācihu ieraut finanses nāsīs) , tāpēc cilvēki apjukuši un samulsuši, paši nezina, kam ticēt un ko darīt. Piedo viņiem un palaid, lai viņiem veicas! Visums katram iedos to, ko pelnījis.

  • Man ir teorija, ka tie agresīvākie kovida noliedzēji, ir tie, kam zemapziņā no tā ir visvairāk bail. Cilvēks netiek ar savām emocijām galā, tāpēc ir gatavs lekt krāgā visiem un visur, lai pēc būtības uzdotu sev vēlamo par īsteno un tādā veidā kaut nedaudz mierinātu sevi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.