Covid 7. diena: nogurums un muskuļu sāpes

Tā, tā. Šķiet, ka atkal būs kāda rinda jāuzšņāpj, citādi nu jau kļūst sarežģīti privāti visiem atbildēt uz mīļajiem un rūpju pilnajiem “kā klājas?”.

Vienā teikumā – kā Rietumu frontē, bez dižām pārmaiņām. Kopš pirmās dienas visnemainīgākais ir nogurums – tāds, ka brīžam zupas karoti grūti pacelt un esi ar mieru neēst, lai nebūtu jāaiziet līdz ledusskapim. Bet nekavējoties arī pierakstīšu, ka ēdu labi, krietni un kā nākas – citādi atkal nāksies kādu atrunāt no zupas kastrolīšiem un kotlešu spainīšiem :).  Arī klepus ir nemainīgo pavadoņu lokā. Galvas sāpes ir nedaudz rimušās, lai arī galva joprojām uzvedas kā dullai mušai – vakar dzejoli no galvas mācījos reizes trīs ilgāk nekā parasti. Galvassāpju vietā nākušas klāt muskuļu sāpes – tādas tizlas un īdošas, traucē iemigt un modina nakts vidū.

Vakar ar mīļu draugu palīdzību (paldies, jums!) tiku pie ingvera, citroniem un citiem labumiem, kā arī pulsa oksimetra – varēju nomierināt savus slimnīcas dakterus, jo pagaidām rādītāji ir normā.

Visādi citādi – “viss kārtībā, ak cienījamā kundze”. Katru dienu cenšos paveikt kādu mazu intelektuālu un kādu praktisku darbiņu, kā arī izeju nelielā pastaigā pa mežu.

Ak, jā. Visinteresantākos brīžus atkal sagādā garšas un smaržas receptori. Vakar vakarā, nedaudz vairāk kā diennakti pēc ožas pazušanas, pēkšņi ne tikai redzu, bet arī sajūtu – uz plīts cepas kartupeļi! Uzreiz metos ostīt citronu – jā, ne pārāk izteikta, bet smarža ir sajūtama. Savukārt šorīt, stiprinoties ar ķiplokmaizēm, to izteikto smaržu nejutu vispār. Arī garšas “spēlējas” – saldā garša nepazuda vispār, bet skābā joprojām ir ļoti vājā līmenī.

Tas būtu viss attiecībā uz sajūtām un esošo situāciju. Tad nu solītie pāris teikumi par sadarbību ar SPKC (Slimību profilakses un kontroles centrs). Zvanu no laboratorijas un e-pastu ar rezultātiem saņēmu teju vienlaicīgi – sestdien ap 13 dienā. Laboratorijas pārstāve piekodināja ne ar vienu netikties, nekur nedoties un gaidīt SPKC zvanu.

Šis zvans atskanēja nākamās dienas – svētdienas rītā. Mūsu saruna ar epidemiologu pārstāvi bija aptuveni stundu gara un rūpīga – tika piefiksēti visi potenciālie kontakti, viņu kontaktinformācija, izrunāts, kas un kā tagad jādara. Jāteic, ka šīs sarunas gaitā pieķēru sevi pie domas – cik ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, ko es stāstu un ko nē. Galvenais kritērijs, lai noteiktu, vai satiktais cilvēks uzskatāms par kontaktpersonu (un attiecīgi sēdināms karantīnā) ir saziņas tuvums un ilgums. Cik dzirdēju, visas kontaktpersonas pēc tam tikušas sazvanītas un instruētas.

Vienīgā tēma, par ko telefona klausules galā esošais cilvēks nebija pārliecināts – kā darbojas “apturi kovid” aplikācija, bet, pakonsultējusies ar kolēģiem, darbiniece informēja, ka man jāgaida kods. Šis kods tika atsūtīts svētdien ap 13, tam sekoja telefona zvans ar aicinājumu kodu ievadīt aplikācijā. Izdarīju to nākamajā minūtē. Manam dzīvesbiedram ziņa par to, ka viņš bijis kontaktā ar kovid pozitīvu cilvēku, atnāca 19 vakarā, tas ir pēc sešām stundām. Arī daži kolēģi ziņoja, ka viņiem ziņa pienākusi vakarā vai nav pienākusi vispār. Ar visu cieņu un pietāti pret cilvēkiem, kas strādā saistībā ar kovid, šis laiks man šķiet neadekvāti ilgs.

Kopumā radās sajūta, ka epidemiologi zina, ko dara un tagad, kopš vakar valdība piešķīra organizācijai papildus resursus, cerams, būs iespēja reaģēt vēl operatīvāk.

Stipru imunitāti, priecīgu prātu un mierīgu sirdi!