Pašizolācija ir beigusies! Lai dzīvo pašizolācija!

Domas, Dzīve

Šodien ir četrpadsmitā diena, kopš atgriezos no Vācijas, Portugāles un Spānijas. Šī brīža pašsajūta ļauj cerēt, ka no šī brauciena esmu atvedusi tikai iespaidus un atmiņas, nevis Paši Zināt Ko. Brauciens bija gana dīvains, joprojām nevaru saņemties ierakstam par pēdējo posmu Vācijā, piedevām no šodienas skatu punkta viss izskatās pavisam citādāk.

Patiesībā tā izskatās arī šīs divas nedēļas. Dienā, kad atgriezos no Berlīnes (9. martā), gan Vācijā, gan Latvijā nekādas ārkārtas situācijas nebija – cilvēki gāja uz krogiem, pulcējās pasākumos un darīja visu citu, ko ieraduši. Tikai laimīgas sagadīšanās pēc mani lidostā sagaidīja draugs, iesēdināja auto un pa taisno aizveda mājās. Ja būtu braukusi ar vairākiem sabiedriskajiem transportiem, šīs divas nedēļas mocītos sirdsapziņas pārmetumos (un droši vien veiktu testu). Nākamajā dienā pēc atgriešanās ar draudzeni aizgājām pastaigāties uz nomaļu dabas taku, ko arī no šodienas perspektīvas nedarītu. Nevienu citu ļautiņu šo divu nedēļu laikā tā īsti nesatiku. Ja domājat, kas ir satikt ne-īsti, tad varu pastāstīt – ar draugiem un radiem, kas atveda produktus, pārmiju dažus vārdus kādu desmit metru attālumā.

Šajā laikā esmu attīstījusi arī risku mazinošu atvesto lietu saņemšanu. Es teorētiski pieņemu, ka jebkas, kas tiek piegādāts uz mājām, var būt inficēts, tāpēc cenšos šīs lietas neaiztikt vai aiztikt ar apdomu. Produktiem vislabākais risinājums ir tāds – nolikt ārā kasti, kurā atbraucējs ievieto atvestos produktus, tad šo kasti var novietot atbilstošā vietā – saldētavā, ledusskapī, pieliekamajā vai citviet. Ja atvesti maisiņi, es tos izkrāmēju ar cimdiem, pēc tam cimdus neaiztieku piecas dienas, pēc tam mazgāju. Arī rokas, pēc darbošanās ar atvestajām lietām, tiek rūpīgi nomazgātas. Zinu, varbūt izklausās drusku pēc paranojas, bet kas zina. Better safe than sorry.

Runājot par fizisko pašsajūtu, šis laiks bija dīvains. Ik pa laikam iesāpējās kakls, parādījās neliels klepus, periodiski sāpēja sprandas muskuļi. Temperatūra un drudzis nebija ne vienu brīdi – ne pēc pašsajūtas, ne termometra domām. Pāris reizes apsvēru iespēju veikt testu, jo kopš 11. marta tam klasificējos, tomēr nolēmu to nedarīt, jo katra iziešana no mājas un došanās uz vietu, kur potenciāli apgrozās infekcijas skarti cilvēki, manuprāt, ir risks. Pilnīgi pieņemu, ka mani simptomi varēja rasties no pārlieku aktīvas bradāšanas pa mežu vai arī “no nerviem”.

Psiholoģiskā pašsajūta, ja neņem vērā fona nemieru par iespējamo inficēšanās risku, bija (un ir) lieliska. Es tik ļoti izbaudu iespēju būt mierā un mājās. Kad ārkārtas pasākumu ieviešana atbrīvoja mana kalendāra un dzīves tuvākās nedēļas, izjutu nevis nožēlu, bet atvieglojumu. Es pēdējos divdesmit (?) gadus esmu nogurusi no pārāk aktīvas dzīves. Jā, labi apzinos, ka tie ir mani lēmumi – apmeklēt vienu vai otru pasākumu, satikt cilvēkus vai uzņemties projektus, bet tā visa bija par daudz. Arī brīžos, kad es it kā nedarīju neko (lasi – nestrādāju tradicionālu darbu), mans kalendārs parasti bija aizpildīts nedēļām, ja ne mēnešiem uz priekšu. Redzēt tukšas kalendāra lapas ir patiesi atbrīvojoši.

Lai arī esmu izteikts cilvēkmīlis un ciemiņi manā mājā biežāk ir nekā nav, sajūta par to, ka tuvākajā laikā neviens šeit neieradīsies, patiesībā ir diezgan laba. Tas ļauj plānot un veikt sen atliktas pārmaiņas. Pirmajā šokā no domas “neviens nebūs” pat pāris dienas nemazgāju traukus, bet tas ātri pagāja – man “uz vecumu” patīk kārtība.

Labi apzinos, ka justos citādāk, ja man būtu citi sadzīves apstākļi, piemēram, es būtu “ieslodzīta” dzīvoklī. Bet, tā kā dzīvesvieta atrodas meža malā un jebkurā brīdī varu iziet ārā, šī situācija nešķiet tik biedējoša. Varu pēc patikas sagatavot zemi jaunajai dārza sezonai, ēvelēt dēļus, nest malku, kurināt ugunskuru un vienkārši staigāt pa mežu. Arī “iekšas darbiem” neredzu ne gala, ne malas – mauči, grāmatas, ēst gatavošana, mācīšanās no interneta resursiem, jogošana, rakstīšana un tā joprojām – ir bezgala daudz aizraujošu lietu, ko darīt!

Ļoti iespējams, ka pēc laika posma X “dziedāšu citu dziesmu” un kādā brīdī sāks tik ļoti pietrūkt cilvēciskais kontakts, ka būšu ar mieru upurēt drošību, bet šobrīd esmu subjektīvi priecīga. Protams, neziņa par nākotni un savu vietu tajā ir mulsinoša. Arī manā galvā riņķo jautājumi, uz kuriem nevienam nav atbildes. Cik ilgi turpināsies krīze? Cik smagi tā skars Latviju un mūs visus? Kas notiks ar tik daudziem cilvēkiem, kuri darba trūkuma apstākļos paliks bez līdzekļiem? Kad atkal varēs ceļot? Cik tas būs droši? Vai es kādreiz vispār, ņemot vērā savu veselības stāvokli – plaušu slimību un nomākto imunitāti – bez raizēm varēšu pārvietoties (gan Latvijā, gan ārvalstīs)? Kā es tikšu uz veselības pārbaudēm, ņemot vērā, ka Stradiņi daudzas plānotās aktivitātes ir atcēluši? Pat, ja tehniski varētu uz tām tikt, vai tas ir droši? Ja nebūs šīs pārbaudes, kā es tikšu pie NVD un savām zālēm?

Ticu arī, ka laiks atnesīs atbildes un risinājumus. Šobrīd turos pie domas par to, ka drīz ziedēs rododendri, zemē dīdās redīsu sēklas un mani ik rītu modina darba un dzīves prieks. Un, kamēr tas būs fiziski un morāli iespējams, turpināšu #paliktmājās.

p.s. Bildēs dārzs un šis tas no paveiktā vai darbības procesa.

3 komentāri

  • Zane, cik labi, ka Labi Zini Kas, tevi nav skāris. Manī ļoti atsaucas viss, ko rakstiji par šo situāciju. Sajūtas gluži līdzīgas – gribās būt mājās un padarīt visādas labas lietas. Un priecājos, ka varu iet staigāt ar savu Frediju. Lai izdodas visi iecerētie plāni šai pavasarī! Kad viss beigsies, brauc ciemos.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.