Esam sarunājušas ar Lauru ieturēt kopīgas atvadu brokastis. Mūsu istabiņā ir viena neganta aziāte, kas uzvedas tā, it kā tā būtu viņas privātā telpa – vakar viņa bija nokrāmējusi Lauras gultu ar savām mantām, bet šorīt šeftējas apkārt ar pamatīgu troksni, neraugoties uz to, ka vairums cilvēku vēl guļ. Tā nu es pamostos pirms norunātā laika un eju lejā ar visu kompi – parakstīšu pie brokastīm, kamēr Laura modīsies. Pēc brīža viņa atnāk, arī pikta uz aziāti, kas, visticamāk, iešņaukusi nāsīs viņas dezodorantu. Man žēl šķirties no Lauras – vakara sarunas ir mūs īsā laikā satuvinājušas. Protams, aicinu viņu ciemos uz Latviju un sažmiedzu uz atvadām.
Tā kā vakar Gozo “hop-on, hop-off” neņēma pretim manu transporta karti, tad izmantošu to šodien, lai izbrauktu salas dienvidu maršrutu. Tieku ar satiksmes autobusu līdz Sliema prāmju piestātnei, kur līdz ar daudziem citiem kruīzu kuģīšiem un busiem, gaida arī sarkanie “hop on-offi”. Šeit manu karti pieņem bez ierunām. Vēl atliek laiks, lai paķertu kafiju, tad laižam ceļā. Autobusa šoferis vaļsirdīgi atzīst, ka šajā maršrutā ir divas patiešām interesantas pieturvietas – zvejnieku ciemats Marsaxlokk un Zilā grota. Pārējais esot bulšits. Un, uz šīm abām vietām var pavisam mierīgi tikt ar satiksmes autobusu – tas tā, priekšdienām.
Tad nu kāpju ārā Marsaxlokk un eju meklēt krāsainās laiviņas – šoreiz to patiešām netrūkst. Spožajā saulē laivas izskatās tik priecīgas un fotogēniskas – klīstu no mola uz molu un nevaru vien beigt bildēt. Piekrastē vietu raduši daudzi restorāni un suvenīru tirdziņš.
Tā nu lēnītēm klīstot, uzskrienu virsū latviešu kompānijai, ar kuru iepazinos lidostas autobusā. Apmaināmies iespaidos par līdz šim pieredzēto un viņi man piedāvā pievienoties izbraucienā ar laiviņu, kas ved uz Svētā Pētera baseinu. Tas slavens ar to, ka no krasta klintīm zilajā ūdenī iecīnījis lekt kāds vīrs un viņa sunītis. Šis piemērs iedvesmojis lēcienam vai vismaz vietas apskatei daudzus ļaužus. Ekskursija nav pārāk lēta – 10 eiro no galviņas, bet mani ceļabiedri nav noskaņoti kaulēties, toties sarunā bonusu – izkāpšanu pie baseina, lai to var apskatīt arī no zemes perspektīvas.
Labi, Maltai piestāv izbraucieni ar laiviņām un šī ir pēdējā diena – laižam! Brauciena sākums ir glīts – var skatīt krāsainās laiviņas pavisam tuvu. Pēc tam brauciens iegūst industriālu pieskaņu – kreisajā pusē novietots milzīgs kuģis, bet labajā slejas ostas infrastruktūra. Kolīdz esam ārā no līča, viļņi kļūst brangāki un mētā mūs augšā un lejā. Biju domājusi nevilkt drošības vesti, bet tagad stūķēju to pāri galvai – tā pasargā arī no vēja, ir mazliet siltāk.
Ar otro piegājienu laiviniekam izdodas piebraukt transportu pie krasta un mēs tiekam uz zemes. Ja kas – uz šo vietu var atnākt arī kājām, bet tad izpaliek atrakcija ar viļņiem (un ietaupās 10 eiro). Skats uz zilo baseinu klinšu ielokā ir brīnišķīgs, īpaši brīžos, kad uzspīd saule. Sabildējam apkaimi un cits citu, tad lecam atpakaļ laivā. Atceļā viļņi ir vēl brangāki, šļakatas šķīst gar laivas sāniem uz visām pusēm. Mēs ar pusaugu meiteni sēžam priekšā un esam tikušas cauri sausā, bet aizmugurējie pasažieri ir slapji no Vidusjūras svētības.
Pateicos par kompāniju un piedzīvojumu, kuru vienatnē būtu daudz grūtāk sarunāt, un dodos tālāk. Ar šo atrakciju esmu palaidu garām jau divus busus, bet štrunts par to. Graužot vakardienas vakariņu pārpalikumus, sagaidu nākamo un braucu uz “Blue grotto”. Autobuss noved pasažierus diezgan tuvu okeāna līmenim un turpina ceļu. Kartē ir atzīmēta Zilā grota un taciņa uz to – nobrīnos, ka tā ir diezgan slikti marķēta un ved pa klintīm, bet nu nekas. Nonākot galā, skats ir lielisks, tikai grotu gan nekur nemana. Sabildēju skatus un eju atpakaļ. Ā, pa gabalu redzams kaut kāds uzraksts “tickets to Blue Grotto”, sekoju tam. Nokāpjot līdz ūdens līmenim, var saprast, ka šī ir šobrīd slēgta laivu piestātne, kas vasarā tūristus par naudiņu ved uz grotu pa ūdeni.
Prasu vietējam onkulim – kā var tikt uz grotu. Nevar, tikai ar laivu. Prasu arī citiem tūristiem, arī viņi neziņā klīst apkārt un saka, ka nevar grotu atrast. Tikmēr jau tuvojas laiks, kad klāt būs nākamais buss. Stāvu pieturā un jūtos drusku stulba – nu jābūt tam ceļam uz grotu, vakar man Laura rādīja bildes. Papētu karti vēl mazliet un tad man pielec – klints, pa kuru pirmīt gāju, ir tā, zem kuras atrodas grota, bet, lai to redzētu, jādodas uz kaimiņu klinti, uz kuras atrodas “Blue Grotto viewpoint”. Labi, gan jau kaut ko izdomāšu ar autobusu, jāiet apskatīt grota. Kā tad – uzkāpjot augšā viss ir kā uz delnas – te ir gan autostāvvieta, gan labi marķēta taka. Kāpēc tas sasodītais buss ved tūristus lejā ziemas sezonā – tas man nav skaidrs – satiksmes autobusa pietura ir tieši pie stāvvietas, tā ietaupot kāpienu augšup. Šajā vietā tiek ieteikts braukt no rīta puses, tad saule iespīd grotā un izceļ okeāna krāsas. Arī pievakarē skats ir gana iespaidīgs un man nemaz nav žēl, redzot, ka sarkanais autobuss aizlīkumo tālāk bez manis.
Esmu tikko izrāpusies uz šosejas, kad pie horizonta iznirst satiksmes autobuss. Pretējā pietura atrodas gabaliņu tālāk, sāku raitā solī iet uz to. Pusceļā man pielec, ka esmu sajaukusi puses – man taču vajag šīs puses pieturu. Aši pagriežos un metos pakaļ autobusam. Kā par brīnumu, šoferis mani gaida teju minūti. Esmu par to ļoti pateicīga un kļūstu vēl pateicīgāka, kad uzzinu, ka nākamais buss ir pēc stundas. Izkāpju pēc pāris pieturām – vietā, kur atrodas divi tempļi. Pulkstenis ir desmit pāri 16 un vieta strādā līdz 17. Pēdējais sarkanais autobuss šeit piestāj pēc 20 minūtēm – 16:30. Ko darīt?
Eju aprunāties ar biļešu pārdevēju. Saku, ka man ir maz laika un divus tempļus apskatīt nepagūšu (cena to apskatei ir 10 eiro) – vai es nevarētu nopirkt pusbiļeti. Tā nevarot vis, bet laipnais cilvēks iesaka apskatīt tempļus no ārpuses – priekšstats par tiem radīšoties. Pie viena apvaicājos, kā no šejienes tikt līdz Dingli klintīm – gribu vēl tām uzmest aci pirms aizbraukšanas. Viņš stāsta, ka nākamais satiksmes autobuss, kas ir nedaudz pēc 17, brauc gar klintīm – tā esot mana labākā iespēja.
Izklausās pēc plāna. Apskatu vienu templi no tuvienes, otru no tālienes. Nezinu, vai tie ir 10 eiro vērti, to jāprasa cilvēkiem, kas bijuši iekšā. No malas diez ko aicinoši neizskatās. Puspiecos esmu atpakaļ uz šosejas un noskatos kā atpakaļ uz galvaspilsētu aizbrauc sarkanais buss. Problēma ir sekojoša – ar satiksmes autobusu var paspēt un var arī nepaspēt un saulrietu. Tad nu man rodas brīnišķīga doma – stopēt!
Diemžēl nav paķērusies līdzi ne balta lapa, ne pildspalva, tāpēc vienkārši ceļu roku un ceru, ka kāds piestās. Pa šoseju braucošie traucas garām ievērojamā ātrumā un negrasās stāties, bet mašīnas, kas griež ārā no tempļiem ir spiestas apstāties pie STOP zīmes – šie auto ir mana galvenā cerība. Līdz šim visi šoferīši, kas atver logu, lai painteresētos, ko vēlos – ir laipni, bet atvainojas, ka uz Dingli nebrauc. Jau tuvojas pieci un esmu gatava doties uz pieturu, kad apstājas vēl viens auto. Tajā ir jauns francūžu pāris, kas parausta plecus un saka – Dingli klintis? Yes, kāpēc ne, mums nav plānu – lec tik iekšā! Urrā!
Francūzis brauc kā džigits un saka, ka mašīna ir lielisks transports Maltas apceļošanai – viņi četrās dienās paguvuši apskatīt visu. Pēc minūtēm 15 novietojam auto pie Dingli klinšu skatu laukuma un dodamies pa taku uz to. Brīdī, kad esam nonākuši galā, sākas saulriets. Nobildēju jaukos cilvēkus – bez viņiem man šis skaistais brīdis būtu gājis secen. Jaunieši uzņem laiku no brīža, kad saule pieskaras horizontam līdz brīdim, kad pēdējā sārtā maliņa pazūd jūrā – tās ir 2 minūtes un 45 sekundes. Saule pazūdot, nekādu zaļo staru nav, bet parādās pavisam mazs, zaļš punktiņš. Brīdis bija tik īss, ka varbūt man rēgojās.
Sākam iet atpakaļ uz mašīnu, un šai brīdī uz ceļa parādās satiksmes autobuss – ar to es nebūtu paspējusi. Esmu tik ļoti pateicīga francūžiem un situācijai par būšanu šeit un tagad. Ieraušamies atpakaļ mašīnā un lūdzu mani izlaist jebkurā pilsētā, kas viņiem ir pa ceļam. Un, pa ceļam ir nekas cits kā Ir-Rabat un Mdina – tieku izlaista pie pašiem Mdinas vārdiem. Merci beaucoup, merci beaucoup – tencinu vedējus un vēlu veiksmi braucienā un dzīvē!
Ja reiz liktenis mani atvedis uz šejieni, jāiegriežas Mdinā vēlreiz – jānoslēdz ceļojums tai pašā vietā, kur tas sācies. Jāatzīst, ka man gribējās šeit atgriezties. Un gribas vēlreiz – pārmaiņas pēc pa gaismu, jo arī šoreiz esmu šeit puskrēslā. Šovakar pilsētiņa ir pavisam tukša un klusa. Paklīstu pa ieliņām un tad dodos uz jau zināmu autobusa pieturu un kāpju iekšā pirmajā busā, kas ved Valletas virzienā. Nu jau jūtos kā “lielā” – nebraucu līdz centram, bet izdomāju, kur pārsēsties, lai raitāk tiku mājās. Otrais autobuss mani aizved līdz vietai, no kuras rīt kursē lidostas buss. Satiktie latvieši teica, ka sarakstā minēts, ka pirmais autobuss uz lidostu startē 6, lai gan hostelī man apgalvoja, ka 4. Pētot sarakstus, saprotu, ka uz lidostu ved divi dažādi autobusa maršruti – viens tik tiešām sāk kursēt 6, bet otrs – TD2, iet arī četros, tikai tā saraksts noslēpies jūras pusē. Ar mierīgu sirdi lecu trešajā autobusā un braucu uz hosteļa pusi. Netālu no mājvietas esmu nolūkojusi šaubīga paskata restorānu atvadu vakariņām (Dace apgalvoja, ka tādos esot visgardākie ēdieni).
Pasūtu vienu no Maltas tradicionālajām maltītēm – trusi. Ēdiens ir lielisks, tāpat kā apkalpotāja no Bosnijas, ar kuru pagūstu kārtīgi izpļāpāties, jo šovakar šeit nav daudz viesu. Viņa Maltā dzīvo jau piecus gadus un kā lielāko plusu min šejienes tīkamo klimatu. Viņasprāt, labākais laiks Maltas apceļošanai ir septembris/oktobris – tūristu pūļi ir prom, bet gaiss un ūdens ir patīkami silts. Vaicāju viņai, cikos parasti maltieši ieturas? “Viņi ēd visu dienu!”, meitene smejas., bet tad piebilst, ka vakariņu laiks ir līdzīgs kā pie mums – ap 18, 19. Spāņi gan uz šo vietu nākot ap slēgšanas laiku.
Meitene apgalvo, ka no rīta autobuss uz lidostu iet ātri – minūtēs 20, tāpēc nolemju sākt ceļu uz lidostu 5 – ierasties divas stundas pirms lidojuma īsti nesanāks, bet lidotas ir neliela, visam vajadzētu būt kārtībā. Pateicos par sarunām un maltīti (kuru tā arī nespēju piebeigt, tāpēc sataisu no pārpalikumiem maizītes lidostas brokastīm, lai nav lieki jātērējas) un dodos gulēt –jāceļas īsi pēc 4. Kamēr krāmēju somu un pošos miegam, ar vienu ausi klausos kā jaunas spāņu meitenes sacer romantisku atbildes ziņu kādam puisim, bet ar otru – kā krievietes apspriež sejas kosmētiku. Varu saderēt, ka ne vienas ne otras nenojauš, ka viņas saprotu. Tāds mazs “guilty pleasure”.
