Šodienai mans plāns ir kristālskaidrs: apceļošu Gozo – otro lielāko Maltas arhipelāga salu. Tās lielums gan ir relatīvs – 14 km garumā, 7,25 km platumā. Bet, tā runā, ka 67 kvadrātkilometros satilpināts ievērojams skaistums.
Ieturu brokastīs vakardienas jūras veltes, sapakoju hosteļa maizītes salvetēs un laižu uz pieturu. Lai tiku uz Gozo, sākotnēji jātiek līdz prāmja terminālim Cirkewwa. No mana rajona turp kursē autobuss numur 222, brauciens ilgst nedaudz vairāk nekā stundu, vasarā šis laiks varot būt ilgāks.
Prāmis kursē ik pēc pusstundas, atliek vēl laiks kafijai un labierīcībām. Runājot par pēdējām – tās Maltā tik tiešām ir teju uz katra stūra – bez maksas, ar papīru un gandrīz tīras. Drīz jau kuģis ir pietauvojies, pretējā krasta ļaudis un auto izlaisti ārā, šajā krastā gaidošie ziņkārības pilni cenšas ieņemt augstākās un priekšējās vietas. Pēc minūtēm desmit tajās ir vien daži izturīgākie (un siltāk saģērbtie) kadri – vējš zēģelē ne pa jokam.
Starp Maltu un Gozo ir vēl viena neliela sala – Comino, bet vērojot to pa gabalu, šobrīd nav vēlēšanās tajā ciemoties. Vasaras sezonā esot citādāk – tur tūristiem tiek solīta plunčāšanās Zilajā lagūnā, pludmales un vizināšanās gar krasta grotām.
Aptuveni pēc minūtēm 20 esam klāt. Hostelī man kā labāko transporta kartes ekstru ieteica “hop on, hop off” autobusu Gozo, tad nu taisnā ceļā dodos pie šofera un ar pārliecinošu sejas izteiksmi sniedzu karti. Viņš atvainojas, bet saka, ka tā šiem busiem derot tikai Maltā, es neesot pirmā, kas šādi alojas. Mirklīti vēl pastrīdos, tad pārlasu kartes noteikumus internetā un tik tiešām neatrodu neko par Gozo… Šoferis nāk pretī un pilnas cenas vietā, kas ir 18 eiro, piedāvā biļeti par 10 eiro (es domāju, ka ziemas sezonā šādu atlaidi var sarunāt jebkurš). Esmu tā noskaņojusies šodien braukt “tūristiņā”, ka atmetu ar roku un piekrītu. Šaubos, ka citādāk man izdosies vienā dienā apskatīt salu, jo parastie satiksmes autobusi kursē caur galvaspilsētu Viktoriju, bet šie ved no atrakcijas uz atrakciju.
Ideja sekojoša – katrā no pieturas punktiem jāizvēlas – izlaist vietas apskati un turpināt ceļu tai pašā autobusā vai kāpt ārā, apskatīt vietu un tālāk doties ar nākamo busu, kas pienāk pēc 45 minūtēm. Pāris vietās šoferis apstājas uz minūtēm 10, par to atsevišķi informējot pasažierus. Visa brauciena laikā balss austiņās žūžo vēsturiskus faktus, bet vismaz man kāda puse slīd gar ausīm – vairāk koncentrējos uz apkārt redzamo. Viena no pieturā ir tāda, ko var saukt par “tourist trap” – vietējo ēdamlietu veikaliņš, kurā viss ir diezgan dārgs. Labā lieta – var šo to sadegustēties.
Tad ceļš ved caur amatnieku pieturu – Gozo ir slavena ar saviem stikla māksliniekiem un citiem čaklo roku darboņiem. Šeit man no vienas puses gribas izkāpt, bet tomēr to nedaru – pati nesaprotu, vai sabīstos no tā, ka šeit iestrēgšu, vai no tā, ka būs nepieklājīgi neko nepirkt – bet finālā neizkāpju. Citā reizē, visticamāk, tomēr piestātu.
Kolīdz tiekam līdz jūras krastam, tā lecu ārā – tā ir Dwejra, kas labāk pazīstama kā “Azūra logs” – tas gan 2017. gadā sagruva, bet vieta populāra joprojām. Mani gan šoreiz kājas nes nevis uz leju, bet gan augšup kalnā pa nemanāmu taciņu, kas sākas aiz mazās baznīciņas. Kāpiens ir viegls, vientuļš, apkārt pilns puķīšu, tauriņu, ķirzaciņu, sausu un zaļu lakstu, gliemežvāciņu. Un ar katru soli skats top aizvien daiļāks. Ceru, ka pietiks ar 45 minūtēm, lai tiktu līdz augšai un atpakaļ. Kalna augšā tieku pie tieši tik varena skata, uz kādu biju cerējusi.
Atpakaļceļā mazliet jāpiepūlas, lai atrastu takas sākumu – viss izskatās vienāds. Tomēr drīz tas ir rokā un lēkšoju lejup. Vēl pietiek laiks paieties tuvāk ūdenim, tad jau kalnu augšā iznirst sarkanais autobuss.
Ta Pinu baznīca ir viena no tām vietām, kur šoferis iedod 10 minūtes bildēm – tās ir pilnīgi pietiekami, lai apskatītu celtni no iekšiņas un āriņas. Pēc tam maršruts atkārtoti ved caur Viktoriju un tālāk dodas uz Xlendi, ko sieviete austiņās dēvē par senu zvejnieku ciematu, kurā baudīt lomu un vērties krāsainajās laiviņās, kas draiski šūpojas līcī. No autobusa apstāšanās vietas skatu punkta nekas neliecina par šādu notikumu pavērsienu – apkārt redzamas vienādi neglītas modernas ēkas, tomēr nolemju izkāpt.
Tiekot līdz līcim, priekšstats nemainās – ēkas ir tādas pašas un ūdenī nemana pilnīgi nevienu laivu. Redzu, ka vairums ļaužu noteiktā solī dodas pa celiņu tālāk un nolemju sekot plūsmai. Pēc pirmā līkuma gandrīz padodos – taka ved krietnā uzkalnā. Labi, labi – ejam. Tā kā, augšup kāpjot, man ik pa laikam japiestāj, lai tuvāk aplūkotu kādu puķīti, tad ne bez izbrīna saprotu, ka veros uz puravu ceru. Lai pārliecinātos, ka man nemālējas, nolaužu lapiņu, savirpinu pirkstos un pasmaržoju – puravs kas puravs! Pēc tam turpinu tos vērot – viss kalns ir ar šo labumu noaudzis!
Tiekot augšā, noelšos no prieka – tāds skats! Xlendi tornis ir kadra centrālais elements, kas jāiekomponē zilā ūdens, klinšu sienas un zaļo augu ielenkumā. Esmu tā aizrāvusies ar torņa bildēšanu, ka līdz autobusam atlikušas knapas 15 minūtes. Un taka gar jūru (ko es visu laiku domās dēvēju par okeānu) vilina tālāk. Ai, vilks, braukšu ar nākamo busu! Turpinu iet pa taku un priecāties par skatiem. Nonāku līdz nākamajam līcītim un saprotu, ka iet varētu vēl trīs reizes tālāk. Man tas šodien nespīd, bet iesaku tā darīt jums, kas vēl plāno savu ceļu Maltas virzienā. Es apsēžos ar skatu uz klintīm un noēdu brokastu maizes, kas šī brīža izsalkuma līmenī jau garšo tīri labi.
Tad raitā solī dodos atpakaļ un esmu pieturā dažas minūtes pirms autobusa. Jau ir pēcpusdiena un saprotu, ka man laiks pietiek vēl vienai līdz divām pieturām. Nolemju nekāpt ārā Marsalfornā, kur izskatās diezgan tūrististiski, kā arī izlaist Ggantija tempļus (šodien nevelk), bet uztaisīt noslēdzošo pastaigu Ramla pludmalē. Autobuss ik pa laikam apstājas, lai palaistu kādu pretimbraucošu auto vai apdomātu īpaši viltīgu pagriezienu. Man tā izskatās viena no šādām reizēm – esam kaut kur nekurienes vidū ceļa malā. Tikai tad, kad autobuss atsāk kustību, attopos, ka tā bija Ramla pietura. Vēl minūti risinu domu divkauju – lekt kājās, skriet lejā un lūgt šoferim apturēt autobusu vai turpināt ceļu. Finālā palieku sēžam. Pati nesaprotu kāpēc. Un esmu uz sevi mazliet škrobīga par šo izgājienu. Arī atlikušās divas pieturas ir kaut kādas nesaprotamas. Ai, ka nav kazai piena, tad nav – braukšu atpakaļ uz ostu. Galu galā – katrā vietā jāatstāj kas neapskatīts, lai būtu iemesls braukt atpakaļ.
Prāmja biļete, starp citu, jāpērk tikai atpakaļceļā – tā maksā 4,65 par abiem virzieniem. Gaidot prāmi, kavēju laiku, pastaigājoties pa ostas teritoriju. Privāts darbonis piedāvā braucienus uz Comino. Joka pēc painteresējos par cenu – 10 eiro turp atpakaļ, vēl 5 eiro par alu apskati – var braukt kaut tūlīt. Domāju, ka nebūtu nekādu problēmu par desmitnieku sarunāt “pilnu pansiju”, varbūt vēl aizvešanu atpakaļ līdz Maltas salai (tā ietaupot prāmja biļeti).
Atpakaļceļā uz prāmja valda pilnīgi cita atmosfēra – ļaudis saguruši un nosaluši pulcējas salonā pie karstiem dzērieniem, uz klāja aizvēja pusē kursē vien daži elementi. Lai gan esmu saģērbusies gana silti, vējš pasažierus autobusa otrajā stāvā papluinīja ne pa jokam, arī es jūtos sagurusi un nosalusi. Ā, vēl es autobusa augšā ar kārtīgu zaru pa seju atrāvos, ceru, ka nebūs zilums.
Ostā ierūmējos pirmajā autobusā, kas brauc Valletas virzienā. Man gan līdz galvaspilsētai nevajag, bet nekas – kaut kur pārsēdīšos. Drīz top skaidrs arī kur – šis autobuss iet caur Mostu, kurā atrodas bumbas neskartā baznīca. Šoreiz izkāpju ārā, aplūkoju rotundu no visām pusēm, uzkožu vēl vienu siera pīrādziņu un sēžos autobusā uz mājām. Šovakar esmu izdomājusi vakariņot hostelī un atgūt vakar iekavētos ierakstus – par porcijas cenu krogā man sanāk tāds delikatešu grozs, ka prieks – augļi, sieri, olīvas, kaperi – mmm…
Raksta vidū saņemu ziņu no Lauras – viņa esot “mūsu bārā”. Saku, ka es mācos no vakardienas kļūdām un šodien esmu tikusi pie labumiem veikalā. Norunājām pabeigt katra savu iesākto – viņa alu, es ierakstu, tad satikties un turpināt meiteņu sarunas. Tā arī darām.
