Mūsu hosteļa istabiņa ir jauka un mājīga, gultu konstrukcija nodrošina zināmu privātumu, vannasistaba ir “numuriņā”, matracis ir ērts, gultasveļa tīra un vēl pat normāls dvielis tiek piešķirts. Ir tikai viens milzīgs BET. Tas atrodas tieši iepretim manai otrā stāva guļvietai, pūzdams man virsū brīžiem karstas, brīžiem aukstas gaisa strāvas, ik pa laikam apklustot pēc labi padarīta darba, lai pēc maza mirklīša ar gārdzošu rūcienu ieslēgtos un sāktu pūst un elst no jauna. Teikt, ka dēļ kondicioniera šonakt neaizvēru ne aci, būtu pārspīlēti, bet par mierpilnu nakti šo arī nenosauksi.
Dēļ šodienas plāniem izlaižu rīta dušu un viegli saņurcīta dodos brokastīs – jā, par nepilniem 10 eiro par nakti, šeit dod arī tādas. Lēto hosteļu kategorijai tās pat ir diezgan cienījamas – var dabūt brokastu pārslas ar jogurtu un maizītes ar šķiņķi un sieru. Protams, visādas zaptes un nutellas arī pieejamas. Un šķīstošā kafija, vē. Izvēlos tēju.
Pie labas kafijas tieku vietā, kur esam sarunājušas tikšanos ar Daci – cilvēku, kuru iepazinu caur profesionālo pusi, bet gadu gaitā izveidojušās draudzīgas attiecības. Dace dzīvo Maltā un esam nolēmušas satikties pie kafijas un baseina. Dacei šorīt ir ūdens aerobika un esmu saņēmusi aicinājumu pievienoties. Pirmajā brīdī nodomāju – hmm, vai tiešām jābrauc uz Maltu, lai vicinātos pa ūdeni, bet otrā – nu kad es vēl varēšu paplunčāties Maltas Hilton viesnīcas baseinā?
Aerobika ir jauka un smieklīga, paralēli treneres norādījumiem Dace dalās ar īsiem stāstiem par baseinā mirkstošajiem sievišķiem, kuras vieno viens aspekts – viņas visas ir diezgan turīgas, lai neteiktu – ļoti turīgas. Nu, izņemot mūs abas.
Pēc nodarbības vēl piesēžam uz burbuļmasāžu un saunu – tagad pļāpāt ir drusku vienkāršāk, nekā paralēli tirinoties. Ir riktīgi forši – kurš teicis, ka jāsarunājas tikai pie dzērieniem? Pēc procedūrām gan iedzeram pa vienai tasei skaistajā viesnīcas terasē ar skatu uz palmām.
Daces stāstu krājumi par dzīvi Maltā ir neizsmeļami, vairums ar humora pieskaņu, arī melno. Piemēram, par vietējām novākšanas metodēm vai māņticību – kāds latviešu čalis esot vistu kauliņus neapdomīgi izmetis kaimiņienes dobē, par ko ticis pie sātanista un vudū speciālista titula. Dace atzīst, ka ir ļoti grūti “iefiltrēties” vietējā sabiedrībā – maltieši svešos pieņem vēl kūtrāk nekā mēs.
Pateikusies Dacei par neparasto rītu, kāpju atpakaļ tūrista čībās. Ir jau gana vēls, lai dotos uz tālākām vietām, tāpēc šodien apskatīšu Valletu un 3 pilsētas. Galvaspilsētas apskati sāku ar pastaigu pa Hastinga dārziem, no kuriem paveras brīnumaini skati uz apkaimi.
Pēc tam klīstu pa Valletas ielām uz dullo, ļaujot nejaušībām būt par gidu. Viena tāda mani aizved līdz Svētā Jāņa baznīcai – ieeja tajā maksā 10 eiro, bet iekšpuse esot krāšņa un apskates vērta – labs ir! Sākumā cenšos klausīties audiogida vēstījumā, bet tas man ātri apnīk. Noņemu austiņas un baudu krāšņumu ar acīm. Pirms izejas kreisajā pusē kāpnītes ved augšup, pa kurām var tikt līdz balkoniņam, lai baudītu skatu no citas perspektīvas.
Izejot no baznīcas, attopos, ka esmu tajā pašā vietā, kur vakar vakarā – izskatās, ka esmu sajaukusi Svēto Jāni ar Jēkabu. Nu nekas, svētais paliek svētais! Jēkabs ir tepat ap stūri, aizeju pazavērties arī uz viņa baznīcu, bet to var aplūkot tikai no ārpuses, jo duravas ir ciet.
Augšējos Barakas dārzos ierodos brīdī, kad iet vaļā lielgabalu zalves. Pašu šāviņu gan neredzu, bet troksnis ir pamatīgs – pulkstenis rāda 4 pēcpusdienā. Šāds blīkšķis atskan divreiz dienā – otra reize ir 12 dienā. No šejienes var vērties uz 3 pilsētām: Birgu (Vittoriosa), Senglea (Isla) un Bormla (Cospicua), kas atrodas iepretim līcim. Pēc tam panorāmas lifts noved lejā, šķērsojiet ielu nonāku prāmju pieturvietā – šeit kursēšanas laiks.
Pāri līcim ved arī mazas laiviņas, bet tā kā man divi prāmja braucieni ir iekļauti biļetes cenā, sagaidu lielo kuģi. Attālinoties no Valletas var baudīt galvaspilsētas panorāmu no ūdens puses, kā arī tvert skatus uz divām no trim pilsētām – prāmis iebrauc līcī starp Birgu un Sengleu. Izmantoju pēdējo dienasgaismu, uz dullo klīstot pa Birgas ieliņām – tās neatpaliek no Valletas dailes un stāvuma ziņā. Ieklīstu arī vienā no baznīcām – iekšā ir tumši un klusi, gaismekļi un cilvēku neesamība rada sava veida intīmu noskaņu, uzkavējos tajā kādu brīdi.
Kad izeju no baznīcas, ir satumsis. Dodos pastaigā pa piekrasti uz restorānu Sottovento, ko ieteica hosteļa administratore – tur esot labākā pasta ar jūras veltēm visā Maltā. To tad arī pasūtu. Porcija ir pamatīga, bet par gluži gardāko šo ēdienu es neuzskatu, manai gaumei tas ir nedaudz par sāļu. Sapratusi, ka ar visu porciju galā netikšu, palūdzu kastīti līdzņemšanai – neies mantu laist postā. Tad ar pilno vēderu vicoju atpakaļ uz piestātni, lai paspētu uz pēdējo prāmi atpakaļ uz Valletu, kas ziemā kursē 19 vakarā. Nekāda lielā bēda jau nebūtu arī nepaspēt, autobusi kursē arī pēc tam, tikai tas aizņemtu vairāk laika.
Nonākusi galā drusku samulstu, jo nezinu, vai piekrastes līmenī kursē man nepieciešamie autobusi. Nolemju atgriezties uz zināmo vietu augšā. Uz leju lifts brauc bez maksas, bet, lai tiktu augšā, jāmaksā viens eiro. Pasažieriem, kas nāk no 3 pilsētu prāmja, uzrādot biļeti, brauciens uz augšu ir bez maksas. Rādu savu karti, bet teorētiski tā neder. Apsargs piekodina, lai nākamo reizi paņemu biļeti (ko man neviens neiedeva) un šoreiz palaiž tāpat.
Tagad jau raiti atrodu savu autobusu un drīz esmu hostelī. Paņemu datoru, pasūtu glāzi sarkanvīna un nosēžos tukšajā hosteļa bārā rakstīt. Vispār jau skaidrs, kāpēc tas ir tukšs – tā sasodītā vīna glāze maksā 4, 50 eiro (viesiem 10% atlaide), bet hosteļa publikai tas ir liels cipars. Esmu uzrakstījusi pirmo teikumu, kad bārā ienāk Laura. To, ka viņa ir Laura, es vēl nezinu. Meiteni esmu ievērojusi tāpēc, ka kopā ieradāmies hostelī, mans vārds bija sarakstā tieši zem viņas un mums bija kopīgs reģistrācijas process un hosteļa iepazīstināšanas vizīte, kā arī esam vienā istabiņā. Arī Laura veic tādu pašu dialogu ar bārmeni un paņem tādu pašu vīna glāzi. Kas ir jāsaka cilvēkam, kurš stāv pagriezies pret tukšu telpu ar glāzi rokā, kurā tu esi vienīgais apmeklētājs. “Vai vēlies pievienoties?”, protams. Laura grib pievienoties. Jau pēc dažām minūtēm esam iegrimušas ar spānieti spraigā sarunā – arī viņa pirms kāda laika septiņus mēnešus ceļojusi pa Dienvidameriku. Salīdzinām pieredzes, pazūdāmies par kopīgām problēmām ceļojot, sajūsmināmies par priekiem – “yes, yes, I know excatelly what you mean” – ik pa laikam sakām viena otrai. Skaidrs, ka pavadām vienu burvīgu meiteņu sarunu vakaru un skaidrs, ka mans pirmais bloga ieraksta teikums šovakar paliek arī pēdējais.
