Rīts ir tumšs un slapjš. Ar mokām ieriktēju auto vienā no šaurajiem Rīgas namu pagalmiem, saāķēju uz rokām pekeles un pārsēžos Ivetas mašīnā. Varam braukt!
Rīga mūs pavada lietū mirkstot, Bauskā no gaisa nāk vien viegla migliņa, bet Lietuva mūs sagaida ar saullēktu, izgaismojot teju kailos koku siluetus uz rīta miglas fona. “Pilnīgs Purvītis!”, saucam un elšam no prieka.
400 kilometri ir ideāls attālums, lai izpļāpātos un noadītu zeķi (tiem, kam nav jāgroza ripulis). Ik pa laikam gan acis jāpaceļ no adatām, lai novērtētu kādu īpaši izdevušos rudens mākslas darbu. Jo tālāk uz dienvidiem braucam, jo vairāk lapu kokos. Netālu no mūsu galamērķa zelta rudens ir pašā pilnbriedā – saule izgaismo dzeltenos bērzus abpus ceļam, un mežs vilina ar baraviku potenciālu.
Pēdējais ceļa posms vijas cauri mežam, tad noripojam lejā no pieklājīga kalna un esam nonākušas debesu bļodā. Man par šo vietu pastāstīja draudzene vasaras vidū un piekodināja, ka man arī derētu kādreiz uz to aizbraukt. Kādreiz pienāca šodien, oktobra vidū.
Stāsts par vietu īsumā ir šāds. Septiņu gadu vecumā lietuviešu puisis Povilas izdzirdējis sevī sargeņģeļa balsi, kas vēstījusi, ka viņam turpmāk piemitīs dāvana sarunāties ar dievišķo. Nākamajā naktī viņš kopā ar ģimeni un citiem aculieciniekiem redzējuši no debesīm nākošu spilgtu gaismas staru ar dievišķu būtni tajā. Šajā vietā, paklausot eņģeļa teiktajam, Povilas 2002. gadā uzcēla piramīdu, bet astoņus gadus vēlāk – stikla kupolu virs tās. Piramīda un virs tās esošie krusti koncentrē un pārraida uz šejieni atnākušajiem smalko dievišķo enerģiju. Šī ir vieta lūgšanām un meditācijām.
Ceļā uz piramīdu skaļi lasīju internetā atrasto informāciju, kā šeit pareizi jāuzvedas. Galvenā doma – piramīdas centram jātuvojas pakāpeniski, ar nodomu un pateicību. Sākumā jāuzturas teritorijā, pēc tam jāpasēž kupolā, tad mazliet jāpavada laiks pie katras piramīdas malas – tad var lēnām doties iekšā pašā piramīdas struktūrā.
Esam kopā ar citiem apmeklētājiem apsēdušās uz krēsliem kupola malā. Es, tāpat kā vairums atnākušo, sēžu ar aizvērtām acīm un cenšos pietuvoties iekšējam mieram. Ārpuses trokšņi lēnām kļūst klusāki un tālāki, bet iekšējā vibrācija stiprāka. Pēkšņi abās šajās pasaulēs sāk skanēt mūzika – it kā sāktu dziedāt koris nez kādu instrumentu pavadībā. No pārsteiguma atveru acis. Tas ir viņš pats – Povilas Žekas, kas lēnām iet pa apli gar krēsliem un dzied. Aizveru acis un peldu skaņā. Tā ir viena no tām reizēm, kad pats tikai pēc brīža aptver, ka birst asaras.
Minūtes desmit padziedājis, viņš pazūd tikpat nemanāmi kā uzradies. Cilvēki cits pēc cita apciemo piramīdas centru, uzcienājas ar dievmaizīti un dodas savās gaitās. Kad ēters kļuvis brīvāks, pieceļos un sāku pietuvoties piramīdai – nedaudz pakavējos pie katras plaknes, tad uz krāsainajiem apļiem uz grīdas, līdz beidzot pienāku pavisam tuvu koka galdiņam pašā centrā. Lai nu tur notiekošais paliek pie manis.
Lēnām atgriežos maliņā, lai vēl mirkli pakavētos vibrācijās. Dzirdu citu cilvēku soļus, koka galdiņa nodrebēšanu brīžos, kad kāds paceļ trauka vāku, lai uzcienātos ar maizīti. Kādā brīdī kļūst pavisam kluss. Iekšā un ārā. Atveru acis un saprotu, ka esmu palikusi kupolā viena. Un arī ne gluži viena. Tāda dāvana.
Kad esmu gatava doties, atkal parādās cilvēki. Mēs vēl brīdi uzkavējamies apkārtnē, tad salejam šejienes ūdeni līdzņemšanai un esam gatavas pasaulīgām darīšanām. Piemēram, pusdienām.
Paēdušas nolemjam atceļā izmest mazu lociņu, lai apskatītu lietuviešu kokus no vāveres perspektīvas. Navigācija mūs mazliet pavazā aiz kapota, tāpēc Anīkšču koku gaisa taku sasniedzam līdz ar tumsu. Iveta stāsta, ka neilgi pēc taku atvēršanas te esot bijis tik daudz mašīnu un cilvēku, ka līdz takai bijis jāmēro ceļš, kas vairākas reizes pārsniedz gaisa takas garumu. Toties šodien bez mums šeit ir vēl pāris auto, varam apstāties teju paša torņa pakājē.
Viens man ir skaidrs – ja iesim uz takas sākumu un kāpsim augšā pašu spēkiem, redzēsim tikai tumsu. Tad nu vēršos pie infocentra meitenes un, īsi izklāstījusi veselības situāciju, lūdzu atļauju izmantot liftu. Viņa ir saprotoša un norīko apkopēju par lifta sievu! Tā nu esam tikušas augšā brīdī, kamēr vēl kaut ko var redzēt no apkaimes. Apskatījušas visu, ko redz no torņa, izstaigājam 300 metrus garo (jeb drīzāk īso) gaisa taku pretējā virzienā. Tad noripojam no kalna lejā, lecam auto un ripinām mājup. Pa ceļam nākas aptaurēt stirnu, žuburragu briedi un resnu bebru, bet kopumā dikti pateicīgas par šo dienu, sveikas un priecīgas atgriežamies dzimtajā galvaspilsētā.
