Steidzīgi stumju aiz vaiga pēdējo brokastu kumosu, lai paspētu nonākt pie pārējiem deviņos; esmu pārliecināta, ka šorīt brokastoju pēdējā. Un tad ieraugu parādāmies sapucējušos Airisu, kas tikai tagad ierodas brokastot. Par godu šim faktam uzēdu vēl saldo, parādāmies pie pārējiem ar kustošām mutēm un viegli vainīgu skatienu.
Šorīt laižam uz Pustkovecas kalniem, kas atrodas aptuveni pusstundas braucienā no Ostravas. Mūs sasēdina augšup braucošos beņķos un drīz vien esam kilometru virs jūras līmeņa. Līdz galvenajai atrakcijai – gaisa pastaigu takai vēl jāmēro 300 metri uz augšu, pārējiem nākas mani gaidīt krietnu brītiņu. Sākumā pastaigu taka nešķiet īpaši iespaidīga, bet, nonākot līdz tibetiešu takai, domas mainās. Arī takas noslēguma konstrukcija ir iespaidīga – gan dēļ skata, kas paveras virs koku galotnēm, gan nelielā “sky walk”, kur atnākušajiem ir iespēja pārbaudīt nervu sistēmu, uzkāpjot uz stikla grīdas. Lai tiktu uz šo atrakciju, ļaudis pat stāv diezgan garā rindā, mēs arī. Omulīgi nav, bet ar Bolta torni nesalīdzināsi, sajūtas ir daudz mierīgākas. Bērniem ir iespēja izlēkāties uz krāsainiem tramplīniem un aplūkot sevi pāris greizajos spoguļos.
Pēc pastaigas tiekam pie ierasti brangām pusdienām, pēc tam seko nākamā izklaide – lejā no kalna tiksim ar skrejriteņiem. Tie gan vairāk atgādina velosipēdus bez sēdekļiem, bet štrunts par to – galvenais, ka ir bremzes! Kolīdz palaiž tās vaļīgāk, vējš sāk svilpot gar ausīm un kļūst pavisam bailīgi. Mežs ir skaists, asfalts gluds – brauciens ir vienkārši lielisks!
Lejā mūs sagaida busiņš un ir gatavs vest tālāk. Nākamā pietura ir pilsēta Štramberka, kas slavena ar saviem konditorejas izstrādājumiem – piparkūku mīklas ausīm. Leģenda par to izcelšanos gan nav diez ko jauka – 13 gadsimtā vietējie atraduši mongoļu karotājus ar nogrieztām ienaidnieku ausīm un, lai pieminētu šo lietu, kopš tā laika cep piparkūku plāceņus, kurus karstus saliec ausu formā. Mēs tiekam ievesti vienā no konditorejām, kuras saimnieks virtuozi mums nodemonstrē ausu izveides un cepšanas procesu. Nogaršojam vēl karstās ausis – gardas!
Tālāk dodamies pastaigā pa nelielo pilsētu, kas ir tik kalnaina, ka tālāk par centrālo skvēru netieku. Turpmākais ceļš ved stāvā kalnā, kura galā ir tornis, kurā jākāpj pa stāvām kāpnēm. Saku, lai pārējie dodas tālāk, es pagaidīšu tepat. Tā arī darām – es atpūšos vietējā kafejnīcā, palūgšu Airisai vai kādam citam bildi no torņa un jutīšos gandrīz kā pati tur pabijusi.
Ar to arī šodienas pirmā daļa ir galā un, ieskrējuši uz desmit minūtēm viesnīcā, tiekam nogādāti mūzikas festivāla teritorijā. Atgriežos šeit ar nelielām bažām – visu dienu klepus ir man licis mieru, baidos, ka šeit tas atgriezīsies. Runājām ar Rūpertu, ka droši vien teritorijas putekļi, kas gadiem uzsūkuši apkaimes industriju, gluži bez vainas nav. Tomēr viss ir kārtībā – lēnam klīstot pa teritoriju un paklausoties vienu un otru mākslinieku, jūtos salīdzinoši labi.
Šovakar klaiņojam trijatā – ar Airisu un čehu-austriešu-bosniešu meiteni Sabīnu. Ir ar ko pasmieties un pajārēties fotografējoties. Iestājoties tumsai, vēlreiz dodamies iekarot Bolta torni. Meitenes brauc augšā pirmo reizi, bet es gribu redzēt skatu no augšas naktī un ceru, ka varbūt tumsa kliedēs bailes no augstuma. Skats ir tiešām iespaidīgs, skatuvju un citām gaisām izceļot apkaimes objektus. Tomēr bailes nekur nav zudušas, jūtos tieši tikpat draņķīgi kā vakar, tāpēc noknipsējusi pāris kadrus, rāpjos lejā. Lai arī visas skatuves vēl tā vien vilina uzkavēties, dodos atpakaļ uz viesnīcu – rītdienas programma atkal sakas deviņos, jāatjauno spēki!
