Kas kopīgs man un Useinam Boltam?

Ceļā, Ceļojumi

Šorīt jau esam krietns bariņš –  11 žurnālisti un blogeri no Polijas, Nīderlandes, Austrijas, Anglijas, Spānijas un Latvijas. Diena sākas ar velo ekskursiju pa pilsētu, kuru vada neviens cits kā vakar TICā sastaptais Martins. Pilsētas centrālajā skvērā viņš pastāsta, ka pirms industrijas attīstības Ostravā mituši vien daži tūkstoši cilvēku, bet tagad Ostrava ir trešā lielākā Čehijas pilsēta (aiz Prāgas un Brno), un tajā mīt veseli 300 000.

Lai arī ogļraču amats šeit vairs nav nepieciešams, smagā industrija ir aktīva joprojām – netālu no pilsētas esošajā “metalurgā” vien nodarbināti 7000 cilvēku. Šīs rūpnīcas kūpošie skursteņi labi redzami no skatu torņa, kurā šodien esam kolektīvi uzbraukuši.  Kūp arī mākslīgi veidotie pakalni, kuros atrodas ogļu ieguves blakusprodukti. Lai gan vietējie apgalvo, ka tie ir droši, īpaši omulīgs skats nav.  Cits ogļrūpniecības stāsts ir par vēsturisko pili, kura dēļ pazemes struktūras izmaiņām gadu gaitā nobraukusi uz leju par veseliem 16 metriem. Šajā pilī kādreiz noticis arī mūzikas festivāls “Colours of Ostrava” – mūsu vizītes galvenais iemels, bet nu jau astoto gadu tas pārcēlies uz bijušo metalurģijas un raktuvju gigantu Dolni Vitkovice, kas šodien ir Ostravas tūristu atrakcija numur 1. Sarūsējušie metāla korpusi un skursteņi izteiksmīgi izceļas pilsētas ainavā.

Uzdodu Martinam arī jautājumu par daudzajiem puķupodiem un to laistīšanu. Instalācija esot viens no mākslas projektiem, kas izdaiļo pilsētu un katru dienu daudzos puķupodus laista dārzkopības studentes, smeļot ūdeni turpat no strūklakas.

Kamēr mūsu velo brauciens lēnām virzās cauri pilsētai, tieku līdzi bez problēmām, bet kolīdz tiekam “brīvākos ūdeņos”, sāku iepalikt. Pie pirmā kalna padodos, nokāpju no velosipēda un ar daudzām pauzēm stumjos augšā. Pārējie aizbrauc tālāk, bet Terēza paliek ar mani, lai es neiestūrēju kādā neceļā. Esmu viņu brīdinājusi par savām veselības problēmām, un organizatore ir saprotoša. Otra meitene no Čehijas vēl piepalīdz uzstumt riteni pēdējā stāvajā kalnā pie Landek raktuvēm – esam klāt!

Iesākumā tiekam pie brangām pusdienām, knapi tieku galā ar vienu otro ēdienu (lai gan uzskatu sevi par diezgan rūdītu rīmu), tad dodamies kolektīvā ekskursijā. Mūsu gids nedaudz kavējas un, kad ieraugu aši piebraucam kādu vīru uz Suzuki motocikla, skaļi pajokoju, ka tas laikam mūsu gids. Dažreiz joki nav nekādi joki – tas tiešām ir mūsu gids. Noņēmis ķiveri, viņš apvaicājas par mūsu labsajūtu un tad dodamies pazemē. Arī šajās raktuvēs ogles iegūtas no vairāk nekā 600 metru dziļuma, organizējot darbu astoņos līmeņos. Šodien tūristiem pieejams seklākais no tiem, esam aptuveni 20 metrus zem zemes.

Gids stāsta par ogļraču grūto darbu, šahtu veidošanas principiem, iedarbina pāris mehānismus. Daudz ko no viņa teiktā jau esmu dzirdējusi vakar, tikai šīs raktuves atšķiras ar iespēju pabūt un visu aplūkot pazemē. Ja man būtu iespēja doties tikai uz vienu no raktuvēm – es dotu priekšroku vakar redzētajām – iespaidīgākas iekārtas un stāsti, daudz mazāk tūristu.     

Pēc tam ir pienācis laiks doties uz festivāla norises vietu. Iesākumā jāizstāv diezgan gara rinda uz preses akreditācijas lodziņu; visi tiekam pie aprocēm, preses kartēm, foto atļaujas un informācijas. Terēza īsumā parāda mums festivāla kartē atslēgas punktus, novēl jauku vakaru un pazūd savā dzīvē. Pamazām visi izklīst, es ar Airisu aizeju iedzert kafiju, tad šķiramies arī mēs. Gribu iepazīt teritoriju savā lēnajā tempā, ko arī daru.

Vieta ir fascinējoša. Esmu arī iepriekš redzējusi industriālu ēku atdzimšanu citā ampluā, taču nekur tik lielā apjomā. Daļa ēku ir tukšas un pilda atmosfēras radīšanas funkciju, bet vairākas no tām ir pārbūvētas par konferenču zālēm, koncertzālēm, galerijām, mākslas un zinātnes centru.  Viens no īpašākajiem objektiem ir Gongs – par multifunkcionālu centru pārbūvēta gāzes krātuve – tā izskatās izcili.

Vietas galvenā atrakcija ir 78 metrus augstais Bolta tornis, kura stikla virsotne uzcelta virs vienas no ogļu ieguves struktūrām. Tornis nes slavenā Jamaikas vieglatlēta Useina Bolta vārdu un autogrāfu torņa virsotnē. Viņš esot smējies, lai nevienam nesaka, ka viņam ļoti bail no augstuma – aši parakstījies un kāpis lejā. Man no augstuma parasti bail nav, bet šajā tornī staigāju iekrampējusies margās un trīcošām kājām. Atsevišķas takas daļas ar caurspīdīgiem metāla režģiem ved ārpus torņa struktūras – zem kājām nav nekas cits kā vien zeme tālu lejā. Lai arī skati apkārt ir iespaidīgi, noknipsēju vien dažus kadrus (baidoties izsviest telefonu no rokām) un laimīgi uzelpoju, kad nonāku atpakaļ uz zemes.

Mazliet atslābusi un nomierinājusies, saprotu vienu – esmu pārgurusi. Kaut kāda iemesla dēļ – velo slodze, ogļu raktuves putekļi (ko vesels cilvēks droši vien pat nepamana), festivāla putošās smiltis vai kas cits ir radījis klepus lēkmi, kas ilgst jau trešo stundu. Saprotu, ka mana vienīgā vēlme ir pēc iespējas ātrāk tikt atpakaļ viesnīcā, ieiet dušā un atslābt baltajos palagos. Tā nu dodos pretējā virzienā cilvēku masām, kas plūst uz festivālu. Pēdējiem spēkiem noķeru divus tramvajus, aizvelkos līdz viesnīcai un teju iekrītu savā numuriņā. Pēc dušas vienkārši sēžu un klepoju, esmu diezgan sabijusies. Tomēr lēnām klepus pāriet – padzeru ūdeni, uzgraužu no mājām paņemtās cidonijas un gotiņas, parakstu. Nu re, raksts ir uzrakstījies un atkal jūtos labi un mierīgi. Ceru, ka rītdienas atrakcijas pārdzīvošu vieglāk un izdosies izbaudīt arī kaut ko no plašās festivāla programmas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.