Vienīgā motivācija šorīt piecelties puslīdz laicīgi ir brokastis, kuras šai viesnīcā tiek servētas līdz desmitiem. Pusstundu pirms to slēgšanas ieveļos ēdamzālē. Bez manis tur brokasto vēl viena zolīdi ģērbta būtne, pārējie viesi jau ir gabalā. Arī brokastis ir tādas pašas kā istaba – nav nekā ļoti pārsteidzoša, bet izvēle pieklājīga un garda.
Paēdusi atgriežos numuriņā, nedaudz pamoku datoru, tad esmu gatava Ostravas apskatei dienas gaismā. Esmu izpētījusi pāris tūristiem domātus bukletiņus un sabakstījusi maps.me aplikācijā vietas, kas mani interesē.
Pirmā no tām ir mākslas centrs Plato. Modernā māksla mājvietu radusi bijušā būvmateriālu veikalā vai noliktavā. Plašās un gaišās telpas ir kā radītas mākslai, izstādēm, dažādām performancēm (hmm, kā būtu ar ko līdzīgu tajā mūžam neveiksmīgajā tirdzniecības centrā Krasta ielā?). Lēnām apskatu skatuvi, bibliotēku, ekrānu, nākotnes dārzu un citas mākslinieku veidotās skulptūras, tad nosēžos vietējā kafejnīcā, lai palasītu par šiem darbiem sīkāk (modernai mākslai ik pa laikam prasās kāds paskaidrojošs vārds :). Lai arī uz vietas gatavotais saldējums nav ēdienkartē, man izdodas ar jaukajiem darbiniekiem sarunāt nogaršot mango-kokosriekstu piena gardumu, kuru redzu aiz letes servējam kādam pasākumam. Šeit strādājošā meitene pati izskatās pēc eksponāta, palūdzu atļauju viņu nobildēt, viņa piekrīt, ja bildē tikšot arī saldējums.
Kad miesa un gars veldzēts, turpinu ceļu uz New City Hall torņa pusi, kas redzams jau iztālēm. Tajā varot uzbraukt augšā un pazavērties uz apkaimi. Ēkas priekšā esošo strūklaku ieskauj instalācija – milzīgs daudzums ar baltiem puķu podiņiem un tajā augošām smilgām. Praktiskais latvietis manī funktierē – cik bieži un kā šī instalācija tiek laistīta, lai tas viss ātri vien nepārvērstos par sauso ziedu kompozīciju?
Torņa viducī mājvietu radis tūristu informācijas centrs. Joka pēc apvaicājos, vai šeit tuvumā nestrādā Terēza, mans Ostravas kontakts (kas šorīt atradās un atbildēja uz vakardienas ziņu). Viņas šeit nav, toties iepazīstos ar Martinu, kurš rīt mūs vedīšot ekskursijā pa Ostravas pilsētas centru. Tā kā rīt programmā ieplānots skats no šī torņa, tad nolemju šodien biļeti nepirkt un pataupīt daili rītdienai. Izprašņāju Martinu – kas no Ostravas apskates objektiem mums nav iekļauts apskatē, attiecīgi – ko būtu vērts šodien pagūt apciemot uz savu roku. Noklausījusies par iespējām, pieņemu lēmumu aizbraukt līdz Michhal Mine, ogļu raktuvēm, kas pārvērstas apskates objektā. Martins laipni palīdz rezervēt ekskursiju angļu valodā un pastāsta, kurš autobuss mani līdz objektam aizvedīs visērtāk.
Mirkli pirms sarunātā laika esmu klāt. Biļešu kasē var maksāt tikai ar čehu kronām vai Čehijas bankas kartēm. Tā kā man nav ne vienas, ne otras, sākumā saņemu nosodošu galvas šūpojienu, tad darbinieks aizslēdz kasi un kopā ejam uz bāru. Tur norēķinos ar karti, bet bufetniece atdod vīram 170 kronas – ieejas biļetes cenu. Problēma atrisināta! No priekiem pasūtu mazo alu – tas ir pavisam gards un maksā mazāk par eiro – un gaidu savu pavadoni!
Neesmu paguvusi pat trešdaļu iztukšot, kad atnāk Jiri Januszek, mans šodienas gids. Kungs labākajos gados, kurš par vietas vēsturi stāsta poļu, angļu un vācu valodas sajaukumā, ik pa laikam piešaujot kādu krievu vai čehu vārdu. Pirmo stāstījumu noklausos turpat pie galdiņa un alus kausa. Kad tas pievarēts, sākam pastaigu, šoreiz no otra gala nekā parasti. Tieku vesta caur angāriem, kuros kā milzu zvēri atpūtā guļ metāla dzinēji, zobrati, vinčas. Ostravā pēdējā ogļu raktuve slēgta pirms pāris gadiem, tuvējā apkaimē vēl darbojas trīs, kas arī drīz pārtraukšot darbību.
Raktuvju slēgšana nāk par labu videi un cilvēku veselībai, bet saasina bezdarba problēmu, jo visiem ogļračiem jāpārkvalificējas. Arī mans gids 25 gadus nostrādājis šahtās zem zemes. Konkrēti šajā vietā ogles iegūtas vairāk nekā 600 metru dziļumā, trijās maiņās strādājuši 1300 strādnieki, par viņu daudzumu nojausmu rada garā numuriņu siena, kuru katrs darbinieks saņēmis, uzsākot darbu. Neizticis arī bez traumām un negadījumiem, kad bojā gājušas lielākas kalnraču grupas. Daļa mirušo uz mūžīgiem laikiem aprakti šahtās, jo kādreiz nav bijis iespēju visus mirušos atrast un izcelt virszemē.
Lai arī gids daudz pūļu iegulda, skaidrodams dažādo iekārtu jēgu un darbības principus, manā galvā turas vien cilvēciskas detaļas. Skati ar āķos pakārtām civilajām drēbēm vienā telpā un darba apģērbu citā. Garā dušu rinda, kur strādnieki mazgājušies paši, palīdzot noberzt muguru cits citam. Dispičera vadības kabīne ar Svēto Barbaru, ogļraču aizbildni, pie sienas. Leģenda vēsta, ka Barbara dikti vēlējusies pievērsties kristīgajai ticībai, bet tēvs stipri iebildis. Viņa pa pazemes ejām aizbēgusi, kļuvusi par kristieti, bet 29 gadu vecumā tēvs šo nogalinājis par šo izgājienu. Tā nu jaunuve tur rūpi par ogļračiem un tāpēc ogļraču apģērbam esot 29 pogas. Lūk, šo es atceros, bet, kā darbojas iekārtas – nē. Tāpēc noskatieties labāk šo video!
Pateikusies gidam par lielisko privāto ekskursiju divu stundu garumā, dodos atpakaļ uz Ostravas centru. Izkāpju pieturā pie vecpilsētas, lai aši uzmestu aci vēsturiskajam centram. Tajā valda vasarīga atmosfēra, centrālais laukums ir pilns krodziņu un ļaužu. Nospriežu, ka būs jāatgriežas šeit vēl un dodos uz viesnīcu, jo strauji tuvojas vakariņu laiks, kad sarunāta tikšanās arī Ostravas tūrisma organizācijas pārstāvjiem un citiem ciemiņiem.
Citi viesi pievienosies rītdien, bet šovakar iepazīstos ar Rūpertu no Londonas un Airisu no Amsterdamas, kā arī beidzot satieku Terēzu. Vakars parit gardus ēdienus un labas sarunas baudot. Lai kā arī negribētos, laicīgi atvadāmies, lai dotos rakstīt un izgulēties. Pēdējo mums silti iesaka Terēza. No rītdienas, kad sāksies mūzikas festivāls Colours of Ostrava, negulēšot visa pilsēta.
Āzija rullē
Par kartēm – kaitinoši. Nesaprotu tādu taktiku, ja jau tā ir tūrisma vieta, tad būtu jāatbalsta visi iespējamie maksājumu veidi. Nezin vai pat tas ir likumīgi, pieņemt tikai vietējās kartes. Pamatojums droši vien pilnīgi bezjēdzīgs un novecojis – lai ietaupītu kaut kādas tur kapeikas banku komisijai, izdomājuši, ka nepieņemam un viss. Manuprāt, viņi daudz vairāk zaudē no tā, ka kāds tāpēc var to vietu neapmeklēt vispār un viņi attiecīgi nedabū neko.
LV vispār neskatās neviens ar ko maksā, kaut vai ar Zimbabves karti. Ka tik maksā.