Cilvēki, uzzinājuši, ka šonedēļ dodos uz Čehiju, lielākoties veltīja man novēlējumu: “Izbaudi Prāgu!”. Lai gan Prāga man patīk ļoti, šoreiz ceļi ved uz pavisam citu pusi – Polijai piegulošo Morāvijas – Silēzijas apgabalu un tās galveno pilsētu Ostravu. Tagad paceliet domās roku: kurš no jums iepriekš bija dzirdējis par šo pilsētu? Atzīšos, es nebiju. Man līdz šim Čehija saistījās primāri ar Prāgu un Brno, kur vairākkārt pabūts ceļojot, kā arī Hradec Kralovi, kur biju aizmaldījusies agrā jaunībā uz farmācijas studentu pasaules kongresu.
Uz Ostravu dodos Čehijas valsts tūrisma organizācijas uzaicināta – viņi rīko žurnālistu un blogeru viesošanos primāri uz mūzikas festivālu Colours of Ostrava, kas ilgs no trešdienas līdz sestdienai, pie reizes ļaujot atbraukušajiem iepazīt arī apkaimes smukumus. Kopš šis blogs ir iekarojis jūsu uzticību, ik pa laikam saņemu aicinājumus šur tur paciemoties – gan Latvijā, gan ārvalstīs, bet līdz šim nevienu aicinājumu nebiju pieņēmusi – vai nu ielūguma saņemšanas laikā jau biju kādā ceļojumā, vai arī aicinājumi izskanēja pēdējā brīdī, kad vairs nevarēju pārkārtot darba lietas. Bet, šī vizīte tika “ierezervēta” jau teju pusgadu iepriekš, tad nu nolēmu pieņemt čehu viesmīlības piedāvājumu.
Jāatzīst – ja vien šis brauciens nebūtu ieplānots tik laicīgi, droši vien nebūtu braukusi. Iemesli – daudzās problēmas mājās, nekad neuzveicamie darbu kalni un veselība. Runājot par pēdējo, kaut kad saņemšos garākam ierakstam, bet, visticamāk, pēc šī īsā ceļojuma sākšu lietot medikamentu, kas iznīcina imūnsistēmu (ekskjūz my nemedicīniskais formulējums), tāpēc var gadīties, ka šis ir mans pēdējais ceļojums. Protams, ļoti, ļoti ceru, ka nē, bet, ja izvēle ir dzīvot un neceļot vai nedzīvot nemaz (un attiecīgi neceļot), es laikam tomēr balsoju par pirmo. Labi, pažēlojos – pietiks.
Tā kā no Rīgas uz Ostravu tiešie lidojumi neeksistē, tad, nonākusi lidostā, meklēju reisu uz Varšavu. Atkal jau novērtēju iespēju padzert kafiju un pačalot ar bijušajiem LIAA kolēģīšiem, tad laiks doties uz lidmašīnu. Pavisam nedaudz kavējas izlidošana, tāpēc Varšavā mazā poļu lidmašīnīte (krakšķēdama un brakšķēdama) piezemējas ar nelielu novēlošanos.
Izejot uzgaidāmajā zālē, uzreiz pamanu uzrakstu ar savu vārdu. Nākamā lieta, ko sagaidītājs Mateušs man paziņo uzreiz pēc sasveicināšanās, ir fakts, ka mūsu vilciens uz centru atiet pēc 9 minūtēm, tāpēc mums jāpasteidzas. Lai arī puisis ir laipni paņēmis mugursomu, mana pasteigšanās ir visai nosacīta. Bet uz vilcienu paspējam, tas galvenais.
Līdz centram ir laiks patērzēt un iepazīties ar interesanto jaunekli. Pēc tautības Mateušs ir polis, strādā Čehijas tūrisma pārstāvniecībā Varšavā (kas atbild par Polijas un Baltijas reģioniem), plūstoši runā lietuviski, nedaudz arī latviski, bet sapņo strādāt Gruzijā. Izprašņāju viņu par gaidāmo vizīti un uzzinu, ka man kompānijā būs divi poļu žurnālisti, bet no Baltijas viņiem esot bijusi iespēja uzaicināt tikai vienu pārstāvi. Kā viņš atradis mani, ziņkārīgi prasu? Google meklētājs un blogu kvalitātes novērtējums. Nu labi, pieņemsim.
Centrālajā stacijā Matuešs man iespiež rokā biļetes turpmākajam ceļam, kā arī atceļam, parāda, no kurienes aties mans vilciens, tad atvadās, lai dotos atpakaļ uz darbu. Līdz vilcienam ir divas stundas – jāiet sameklēt kas ēdams. Rīts bija diezgan trauksmains, paspēju vien mašīnā aprīt pusotru siermaizi, tagad vēders rūc kā traks.
Kvartālu no stacijas atrodu burgeru ēstuvīti ar internetu, apdaru pāris darba lietas un pasūtu brangas (un neveselīgas) pusdienas. Stumjot aiz vaiga kārtējo frī kartupeli, joprojām brīnos – kā var vēl šorīt berzt grīdas un žaut veļu Latvijā, bet pēc pāris stundām jau sēdēt zem Varšavas liepām. Līdz vilcienam atlikušo laiku izmantoju, lai lēnā solī apietu ap viņu “Zinātņu akadēmiju”, atzīmētos pie uzraksta “Varšava” un pasēdētu internetā.
Vilcienā bez problēmām atrodu savu kupeju un sēdvietu, un priecājos, ka esmu viena pati – kā jau kārtīgam latvietim pienākas. Nākamajā pieturā man tomēr pievienojas riktīgs poļu pans un vēl krietnāka pane. Jau pēc pārdesmit minūtēm kupejā ieplūst pusdienu smarža: kundze steidz nezaudēt brangumu, stumjot aiz vaiga maizītes ar doktora desas šķēlēm, kas biezumā pārspēj maizi. Abu sarunu poļu valodā nesaprotu, vien sasmaidos brīdī, kad kungs, vērodams ceļmalas laukus, aizplūst atmiņās par īpaši gardiem zemļakiem, paspilgtinot teikto ar kopā saliktiem pirkstiem, kurus šmaukstinot nobučo.
Kupejas biedri mani pamet Katovicē, pēc viņu izkāpšanas beidzot atļaujos novilkt apavus un izstiept kājas uz pretējā sēdekļa – tas ir tīīīk labi! Tā nu vadu atlikušo ceļu, vērojot, kā aiz loga satumst Polija, iededzot debesīs spožu pilnmēnesi. Pēc ceļabiedru izkāpšanas, kuri man pa skaļruņiem poļu valodā paustos paziņojumus īsumā pārtulkoja angliski, pēkšņi atskan arī angliski paziņojumi. Tiesa gan poliski tiek pateikti trīs teikumi, angliski trīs vārdi – nākamā pietura tāda un tāda. Kad runātājs saņemas garākam paziņojumam, viegli viņam neiet.
Ar piecpadsmit minūšu nokavēšanos esam klāt Ostravas centrālajā dzelzceļa stacijā. Pēc idejas mani ir jāgaida taksim ar “Čehu tūrisma” zīmi, lai aizvestu uz viesnīcu. Tukšajā stacijā uz soliņa mēles trin trīs taksisti, bet neviens neko nezina par nekādu Čehijas tūrismu. Aizvest, protams, varot, taxi is good. Hmm. Nav jau pirmā reize, kad esmu svešā vietā nakts laikā. Sameklēju kartē viesnīcai tuvāko pieturu, ar taksistu padomu sazīmēju pareizo tramvaju un kāpju iekšā. Pirms tam prasu taksistiem – kur biļete jāpērk. “In the tram, credit card, pik-pik”. Pielieku karti pie lasītāja vagonā, tas man rāda zaļu ķeksi – aprroved. Cik esmu samaksājusi – nezinu, bet gan jau lētāk nekā taksis būs. Tas, protams, štrunts. Galvenais, kas mani nomāc – vai man šonakt ir rezervēta viesnīca?
Galvā sarunājas pesimists ar optimismu. Pesimists atgādina, ka pēcpusdienā rakstīju Ostravas kontaktpersonai ziņu, lai pārliecinātos, vai plāni ir spēkā, bet atbildi nesaņēmu. Optimists saka, ka tas štrunts, droši vien cilvēks bija aizņemts vai nepamanīja. Pesimits saliek kopā neatbildētās ziņas faktu, neesošo taksi un secina, ka arī viesnīca šai naktij nebūs – galu galā programmā taču bija rakstīts – iečekošanās ir 16. jūlijā, tas ir rīt. Optimists argumentē, ka diez vai organizatori būtu tā rīkojušies, atvedot mani uz šejieni dienu iepriekš un pat neieminoties, ka pirmajai naktij viesnīca jāmeklē pašai (kas būtu ok). Pesimists vairs neklausās, bet pēta palikšanas alternatīvas booking.com.
Tāda pretrunu pilna iesoļoju viesnīcā, saņemos pārliecinošam smaidam un sniedzu recepcijas vīram pasi. Viņš gandrīz uz to nepaskatās, tikai pārjautā man, vai es palikšot sešas naktis. Neesmu skaitījusi, cik naktis šeit sanāks būt, bet tik māju ar galvu – jā, jā. Viņš mani nedzen ārā, man būs kur gulēt un nevajadzēs pērties uz sazinkurieni. Optimists parāda mēli pesimistam un priecīgs brauc uz sesto stāvu.
Mana istabiņa ir maza un pieklājīga – nekā šika un nekā briesmīga. Lai arī ir vēls, gribu mierīgi aprakstīt šodienas piedzīvoto. Izkrāmējusi somu, noeju lejā pēc viena alus, samaksāju 45 kronas. Nomazgājusies ierušinos gultā, ieslēdzu datoru un atveru alu.
Pirms ķeros pie rakstīšanas, gribu saprast, cik ir 45 kronas. 1,75 eiro. Ok, normāli. Pie reizes paskatos bankas kontā, cik tad ir maksājis tramvaja brauciens. Es ceru, ka neko nejaucu. Es domāju, ka neko nejaucu. 4 centus. 4 centus!!! Kā tas vispār ir iespējams – moderns braucamais, super ērta norēķinu sistēma. 4 centi, sasodīts. Varbūt te ir kaut kādi brīnumi, mega subsīdijas un vēl sazin kas. Varbūt pēc garās dienas kaut ko līdz galam ne tā saskatīju, rīt pārprasīšu.
Labi, ir viens naktī, ieraksts un alus ir galā. Ak jā – kāpēc uz dzelzs sirdi ved ceļš? Ostrava savulaik ir bijis metalurģijas un ogļu ieguves centrs, zina stāstīt Vikipēdija, tāpēc Čehoslovākijas laikā tikusi dēvēta par “republikas dzelzs sirdi”.
