Lietus atvadas

Ceļā, Stāsti

Šovakar dodos pastaigā pa tām pašām vietām, kurām klīdu, ierodoties šajā vietā. Iesākumā uzkāpju kalnā, kurā dzīvo Sunas māsa, pēc tam mēs ar Šamu dodamies uz templi, kura stūpa atrodas akmens galā. Šoreiz akmens ir tikai patīkami silts, nevis pēdas dedzinošs kā toreiz. Un – ir vieglāk.

Šams stāsta, ka šajā vietā notikusi vecmāmiņas piemiņas ceremonija – viņa aizgājusi nedēļu pirms 90. dzimšanas dienas un tajā tuvinieki sapulcējušies, lai viņai par godu aizdegtu 90 eļļas svecītes garā rindā. Viņam toreiz bijuši 18 gadi un, skatoties uz svecēm, šķitis, ka tālākā svece ir tik tālu.  

Esam mirkli kavējušies augšā pie stūpas, kad ierodas divas sievietes ar ziedojumiem Budam – trauciņu ar baltiem ziediņiem un ūdens paplāti. Skaitot gātas, viņas iet ap stūpu. Tad viena no sievietēm pieiet pie Šama un pastiepj pretī ziedojumu. Redzu, ka viņš pieskaras traukam, tad saliek rokas kopā un viegli pieskaras pierei. Kad sieviete pienāk pie manis, mēģinu darīt ko līdzīgu. Vēlāk gan no Sunas uzzinu, ka traukam ir jāpieskaras ar abām rokām un no apakšas. Metu ar acīm Šamam, lai ejam projām, citādi es galīgi sačakarēšu ceremoniju.

Mājupceļā no tempļa sāk tumst un apkaime ietinas neticami siltā gaismā – koki ir silti zaļi, debesis ir silti oranžas un gaiss ir vienkārši silts. Tālumā ducina pērkons un Šams saka, ka tas būtu lieliski, ja tagad sāktu līt. Sāku dungot Dūdieviņu, paskaidrojot par latviešu lietus dziesmām. Nezinu gan, vai tās darbojas tik tālu no Latvijas.

Mājās jau gaida klāts vakariņu galds, ķeramies pie ēšanas. Pēc tam Suna novāc galdu, Šams un Siri aiziet pabūt āra terasē, bet es ielienu “savā istabā” parakstīt. Pēc brīža saklausu nedzirdētas skaņas – šķiet, ka pa jumtu sāk sisties lietus lāses. Aši eju ārā, lai noskaidrotu, vai tā ir tiesa. “Jā, bet tikai pilina, tev jāpadzied vēl,” Šams velk mani uz zoba.

Labi. Paejos nedaudz tālāk aiz mājas, stāvu basām kājām zālē un ceru, ka blakus nestāv kāds ar vairāk kājām nekā man. Iesākumā dziedu klusi, bet, lietum pieņemoties spēkā, skaļāk. Drīz pār mani, kokiem, puķēm un neprātīgi izslāpušo zemi gāžas pērkona lietus. Pirmo reizi mēneša laikā. Es stāvu ar izstieptām lapām un izbaudu veldzi tāpat kā viss apkārt. Mana pateicība šai vietai, cilvēkiem un notikumiem plūst līdzīgi lietum.

-“Nu, tagad ir gana?” vaicāju, izmirkusi stāvot lieveņa priekšā.

-“Tev atnest dvieli?” Šams atbild ar pretjautājumu.

Papurinu galvu un eju iekšā. Esmu gatava doties mājās.

3 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.