Tā kā Etihads man ir piespiedu kārtā piešķīris vēl vienu dienu Šrilankā – par ko gan neesmu ļoti priecīga, jo būs jādodas no kuģa uz balli jeb no lidmašīnas uz darbu – bet, ja reiz tā ir manā rīcībā, nolemju dienu izmantot pēdējam punktam, kuru vēl neesmu paguvusi izpildīt – ziloņu satikšanai.
Pakonsultējusies ar Šamu un viņa vecākiem, tieku pie padoma doties uz Pinnawala ziloņu mītni – tur varēšot dzīvniekus apskatīt no visām pusēm. Atļaujos nelielu brauciena beigu šiku – doties uz nepilnus 100 km attālo vietu ar PickMe šoferi. Šobrīd Kolombo valda pirmssvētku iepirkšanās drudzis ar visiem no tā izrietošajiem sastrēgumiem, tāpēc, cik nu iespējams, gribu izvairīties no šīs vietas.
Mūsu brauciens ilgst divas ar pusi stundas. Pa šoseju braukšana vedas raiti, bet, kolīdz ceļš nonāk kādā ciematā, jāstāv sastrēgumos. Galamērķī esmu ap pusvienpadsmitiem. Pēc biļetes iegādes (ārzemniekiem tā maksā 3000 rūpijas (15 eur)), saņemu norādījumus iesākumā doties uz upi, jo šobrīd ziloņiem esot mazgāšanās laiks. Kad pa suvenīru veikaliņu pilno ielu tieku līdz upei, ieraugu tiešām iespaidīgu skatu – aptuveni 40 ziloņi bradā pa ūdens krastu vai pašu upi. Daži no viņiem ir piesieti, bet citi klīst apkārt brīvi. Nu, ne pavisam brīvi, jo dzīvniekus no visām pusēm uzmana šīs vietas darbinieki ar gariem mietiem, kuru galos zibinās asi durkļi.
Nokāpju, cik vien tuvu upei drīkst, un vēroju trīs ziloņus, kas dzīvojas netālu. Gana bradājuši pa ūdeni un ar snuķi lējuši to sev virsū, viņi sāk garlaikoties un nāk krastā iepazīties ar tādiem ziņkārīgiem tūristiem kā es. Tā nu var tikt pie bildes ar ziloni tuvplānā.
Sapratis, ka nekā garšīga no manis nesagaidīs, viņš sāk plūkt krastā augošos zaļumus. Drīz šo nodarbi pārtrauc viens no sargiem – acīmredzot, ja laiks paredzēts peldēšanai, nav ko ēst! Sabildējusi lielos skaistuļus, dodos uz pašu “bāreņu patversmi”. Šis nosaukums vietai dots, jo pastāvēšanas sākumā tā tiešām pamatā uzņēmusi džungļos atrastus mazuļus bez vecākiem. Tagad, jāatzīst, šī vieta lielā mērā atgādina zooloģisko dārzu, vien ar tādu atšķirību, ka ziloņiem dzīvei pieejama diezgan plaša teritorija un divreiz dienā viņi dodas uz netālo upi peldēties.
Mītnes galvenā atrakcija ir ziloņu barošana – par 250 rūpijām (1,30 eur) var iegādāties groziņu ar sagrieztiem augļiem, kurus pašrocīgi izsniegt kādam pretim pastieptam snuķim. Sākumā vēroju šo nodarbi no malas, bet brīdī, kad visi tūristi uz brīdi pazuduši, arī nolemju pamēģināt. Pirms tam gan noskaidroju, vai šitā kāds zilonis nevar pārēsties, bet darbinieki apgalvo, ka tik ātri tas nenotiekot gan. Vēl pajautāju, vai es arī varu pacienāties ar šiem augļiem, bet saņemu tādu skatienu, ka nolemju tā nedarīt. Snuķi ļoti saudzīgi satver pasniegto augli un aši iemet mutē, lai tūlīt pat sniegtos pēc nākamā gabaliņa. Cenšos godīgi sadalīt porciju visiem kārumniekiem, bet, ja gabals nokrīt zemē, tad pie tā, protams, tiek veiklākais.
Pēc tam turpinu vērošanu no malas. Man par prieku, bet sargiem par nepatikšanu, viens no ziloņiem veikli nočiepj nojumes barjeras stabu. Pēc dažām sekundēm miets tiek salauzts, to pieturot ar kāju. Mazāko daļu zilonis pasniedz kaimiņam, bet lielo sāk zelēt pats. Kolīdz sargi piefiksē notikušo, koks zilonim tiek atņemts.
Gana noraudzījusies ziloņu izdarībās, dodos ieņemt vietu blakus ceļam, no kuras lielākā daļa ziloņu nāks atpakaļ no upes. Skats ir diezgan iespaidīgs.
Dodoties prom no šejienes ir dalītas sajūtas – no vienas puses esmu apmierinājusi savu ziloņu ziņkāri un redzējusi neticamu ziloņu daudzumu vienlaicīgi (šeit esot 88 dzīvnieki, ja pareizi sadzirdēju), no otras puses – radās sajūta, ka disciplīna šeit tiek uzturēta diezgan nežēlīgām metodēm. Nezinu, tāds 50/50 “recommend”.
Lai nu kā, man ir laiks doties atpakaļ. Pa ceļam man ir visādas vēlmes, un mans šoferis ir burvīgs. Lai gan esmu paziņojusi kādus sešus pieturas punktus, ko pa ceļam gribētu redzēt vai iegādāties, viņš neko neaizmirst. Gandrīz vai rodas sajūta, ka vēlēšanās no acīm tiek nolasītas. Pie atrakcijām prasu, vai viņš vēlas nākt līdzi. Nē, kundze, bet, ja jums mani vajag, iešu. Pie visiem pirkumiem viņš palīdz izvēlēties labāko risinājumu, tulkojot un pārbaudot preces kvalitāti. Visilgāk uzkavējamies stādu audzētavā, jo esmu iecerējusi aizvest Šama vecākiem un vēl dažiem šejienes labajiem ļaudīm pa kādam augam. Cenas ir neticami zemas – piemēram, mandarīna kociņš maksā vienu eiro, roze – 50 centus. (Tā, piedošanu, sākas iekāpšana lidmašīnā. Bet, lielos vilcienos un mazos tramvajos, stāsts ir galā.)
Juris
Pinnawala mana lielāka vilšanās esot Lankā. Es neieteiktu 80/20.