Pelde ar bruņurupuci un haizivīm

Ceļā, Stāsti

Stāvam dienas vidus svelmē šosejas malā un mēģinām saskatīt, kurš autobuss brauc uz Trincomalle pilsētu. Tā ir vieta, kurp Amēlija ir iecerējusi doties, man ir doma pabraukt mazu gabaliņu viņai līdzi, apskatīt kādu ziloni un tad tēmēt atpakaļ uz Kolombo. Pēkšņi apstājas privāts auto un vaicā, uz kurieni braucam. Ā, Trincomalle, tas mums ir pa ceļam, varam par mazu un godīgu naudiņu aizvest. Cik? 500 rūpijas (2,50 eur) no deguna. Pēkšņi doma pāris stundas braukt privātā auto ar gaisa kondicionieri, nevis spaidīties pilnā autobusā, šķiet tik vilinoša. Un, ja reiz liktenis tā vēlas – aizbraukšu es arī uz to Trincomalli!

Esam jau gatavas sēsties kamanās, kad pamanām “nelielu problēmu”. Tā kā aizmugurējais sēdeklis izskatās ilgi nelietots, zem sēdekļa pārklāja skudras ir ierīkojušas diezgan cienījamu pūzni. Minūtes desmit šoferis cenšas šīs izdzenāt un apgalvo, ka tās nemaz nekožot. Labi, braucam! Tā nu visu ceļu līdz galamērķim pavadām tērzējot ar šoferi un viņa mammu, kuriem pieder vairāki viesu nami Trincomallē, paralēli neatslābstoši cīnoties ar skudrām, kas turpina līst laukā no visām malām.

Protams, vedēji cenšas pielauzt mūs atcelt esošo rezervāciju un palikt kādā no viņu viesu namiem. Laimīgā kārtā viens no tiem, līdz kuram mēs tiekam aizvestas, atrodas pavisam tuvu rezervētajam hostelim. Pateicamies, paēdot pusdienas šajā vietā, bet no nakšņošanas iespējas tomēr atsakāmies.

Amēlijas izvēlētā vieta nudien ir daudz jaukāka – šūpuļtīkliem pilns pagalms, jauka terase vakarēšanai, istabas vienkāršas, bet tīras. Vietas saimnieks ir kaislīgs okeāna dzīvības mīļotājs, tāpēc viņa pavadībā dzīlēs ielūkoties dodamies arī mēs.

Pirmais ceļa posms tiek mērots ar skūteriem. Traucoties uz ne pārāk drošā transporta līdzekļa, jūtu, ka sirds priekā gavilē – izrādās, man tik ļoti ir pietrūkusi šī ierastā Āzijas “atrakcija”. Pa ceļam nopērkam našķus un ūdeni, pēc pusstundas brauciena esam galā. Tur mums noprasa pleznas izmēru, izsniedz inventāru snorkelēšanai un iesēdina motorlaivā – laižam uz Pigeon island nacionālo parku – populāru niršanas un snorkelēšanas vietu.

Pēdējo reizi snorkelēju pirms gadiem četriem, īsti nezinu, kā man ies šobrīd. Pirmie soļi ir labi. Uzmanīgi slīdu pa ūdens virsmu, elpoju lēni un dziļi. Pēc testa seklumā iepeldam “dziļākos ūdeņos” – tur paveras koraļļu daile, visādu izmēru un krāsu zivis, bet pats lielākais brīnums ir jūras bruņurupucis, kas tieši šobrīd ietur pusdienas. Vērojam rupuci krietnu brīdi, šis neliekas traucēts. Tad instruktors māj mums un rāda uz kaut ko priekšā. Sasodīts, haizivs ar mazuli! Nezinu – no šoka vai no prieka – ierauju mutē sāļa ūdens devu un izspurgstu virs ūdens. Un saprotu vienu ne pārāk jauku lietu – šādā pozīcijā es nevaru nomierināt elpu tik tālu, lai atkal pievērstos trubiņai. Spirināšanās prasa vēl vairāk enerģijas un elpas, kuras jau tā nav, finālā ierodas arī panika. Lai arī uzskatu sevi par diezgan labu peldētāju, šoreiz man vajadzīga instruktora palīdzība, lai nonāktu atpakaļ vietā, kur kājas sniedzas līdz zemei un varu nomierināties. Atvainojos par radīto satraukumu un mēģinu vēlreiz. Viss ir labi līdz brīdim, kad atkal trubiņā ieplūst ūdens un izbāžu galvu ārā. Viss.

Saku pārējiem, lai turpina dzīļu izpēti bez manis, palikšu tepat seklumā, kur arī ir gana daudz interesanta, ko redzēt. Tā nu lēnītēm savā nodabā vēroju krāsainās papagaiļu zivis un citas man nepazīstamas madāmas, līdz pavisam tuvu atkal redzu parādāmies haizivi. Peldējuma laikā pieaugušās haizivis satieku vēl divas reizes, kā arī pašā seklumā pamanu plunčājamies vienu pavisam mazu bērniņu.

Tad vienā kājā iemetas krampis un nolemju mest mieru ūdens izpriecām. Kamēr pārējie vēl peldas, pastaigāju pa pludmali un pavēroju apkārtnes mieru. Otrpus salai ūdenī sabiruši mūki, tagad šie lien ārā kā tādas slapjas vaboles, purinādamas brūni oranžos spārnus.

Drīz atgriežas arī Amēlija – viņa ir sajūsmā! Vienīgi brīdī, kad apkārt peldējušas piecas haizivis, neesot bijis dikti omulīgi. Uzgrauzuši asos pīrādziņus un drusku apžuvuši, kāpjam atpakaļ laivā. Atkal jau lecam pa viļņu galotnēm, līdz okeāna krasts ir pavisam tuvu. Piepeši laiva, it kā pārdomājusi, apgriežas pa 180 grādiem un dodas atpakaļ okeānā. Kas notiek? Izrādās, pēc brīža esam nostājušies ar purnu tieši pludmales virzienā un spiežam gāzi grīdā. Saņemam komandu turēties labi cieši un neaizlidot pa gaisu, kad laiva ietrieksies krastā. Esmu sagatavojusies nez kādam triecienam, bet, izrādās, nav tik traki. Kad laiva apstājusies, varam lekt siltajā ūdenī un brist malā, bet vīri sapulcējas ap braucamo, pa visiem izvilkdami to atpakaļ liedagā.  

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.