Amēlija iznāk no vannas istabas ar brīdinājumu – uz raibās grīdas podu sargā prāvs prusaks. Ieeju novērtēt situāciju – tiešām brangs eksemplārs. Jau domāju, ar kuru kurpi šo motivēt doties tālāk, kad maza vardīte, veicot lēcienu prusaka virzienā, aizbiedē šo zem poda. Ceļš brīvs! Aši apdarījušas rīta lietas, esam gatavas kāpt tuk-tukā, kas mums atbraucis pakaļ norunātajā laikā – 4:45.
Tā nu tiekam pa tumsu kratītas minūtes divdesmit, līdz sasniedzam templi, no kura sākas kāpiens Pidurangalā. Neliela atkāpe – Sigīrija ir slavena ar klinšu kluci, kurš stalti paceļas zaļas un lēzenas ainavas vidū. Leģenda vēsta, ka savulaik dzīvojis karalis ar diviem dēliem, viens no tiem bijis varaskārs un nomušījis tēvu, lai pārņemtu troni. Tad šis sabijies, ka brālis nāks atriebties un uzcēlis savu pili visnepieejamākajā vietā – klints kluča galā, kas šobrīd pazīstama ar nosaukumu Lauvas klints. Šis droši vien ir īsākais un vēsturiski neprecīzākais notikuma izklāsts, bet, ja jūs interesē detaļas, droši pavaicājiet gūglei. Viena no iespējām ir kāpt augšā šajā Lauvas klintī, šķiroties no 4500 rūpijām (23 eur), otra – rāpties Piduragalas akmenim pičpaunā un aplūkot Lauvas klinti no malas. Tas joks maksā 500 rūpijas (2,50 eur).
Šoreiz mēs esam nobalsojušas par Pidurangalu. Lai arī ir nedaudz pēc pieciem rītā, ārā ir sutīgs. Jau pēc pirmajiem soļiem jūtu, ka kāpiens nebūs no vieglajiem, tāpēc saku Amēlijai, lai viņa iet savā ritmā – tiksimies augšā. Kad Amēlija ar pāris citiem kāpējiem izzūd manam skatienam, palieku tumsā viena. Tomēr manas bažas, ka pārējais ceļš būs jāmeklē vienai, nepiepildās. Šis maršruts kļuvis diezgan populārs un mani ik pēc pāris minūtēm apsteidz citi kāpēji.
Vietām taka ir tumša, jāizmanto mobilā telefona lukturītis, bet citviet malā šūpojas laternas, ap kurām sitas kukaiņi. Kad atvelku elpu pie vienas no lampām, uz brīdi sastingstu – ap spožo spuldzi dauzās nevis vaboles vai naktstauriņi, bet gan bites, ar kurām man ir piesardzīgas attiecības. Esmu nosvīdusi kā traktorists siena laikā un zinu, ka bitēm šādi cilvēki ne visai tīk. Aši ielienu atpakaļ tumsā un turpmāk gaismekļu tuvumā neatpūšos.
Kad esmu sasniegusi pirmā etapa beigas, debesis jau sāk sārtoties – aust gaisma. Tas labi, jo tālāk civilizētās trepes pāriet akmeņos un klints bluķos, pa kuriem jārāpjas augšā. Teiksim tā: nav jāpārvar nekas tāds, kur jābūt alpīnista pieredzei, bet nav arī ļoti vienkārši. Pāris grūtākajās vietās man roku pasniedz izpalīdzīgs franču puisis, kas iet pa priekšu. Kad uztraušos uz lielā akmens muguras, ir jau gaišs. Priekšā jau gana apjomīgs ļaužu pulciņš gaida saules parādīšanos, Amēliju sameklēt nemaz nav tik viegli. Brīdī, kad sazīmēju ceļa biedreni un apsēžos viņai blakus, parādās pirmie saules stari. “Perfect timing”, nosmejas Amēlija.
Brīdi baudījušas saullēkta burvību ar acīm, ķeramies pie telefoniem, iemūžinot apkaimi un viena otru. Īpaši fokusējamies uz Amēliju, jo viņas mammai šodien ir 60 gadu dzimšanas diena, gribam sarūpēt glītu apsveikuma foto. Pirms kāpšanas lejā uzcienāju ar vakardienas plāceni vienu no dukšiem, kas smuki pozē bildei.
Uz leju arī man iet diezgan raiti, drīz jau esam pie tempļa kalna pakājē. Uz mirkli pabāžam degunu templī, tad ķeram tuk-tuku un laižam brokastīs.
Brokastis mūsu “pussmalkajā” vietā ir viduvējas, duša arī strādā ar Neptūnu uz pusēm, tāpēc īsti nesaprotam, kāpēc vietas reitings booking.com ir tuvu 10. Kad atvadāmies no viesnīcas personāla, smaidošs puisis izsaka lūgumu piešķirt sistēmā šai vietai 10 balles. Brīdī, kad pieminam prusaku un salauzto dušu, viņš nomurmina ātru “goodbye” un pazūd.
Ja vien ir laiks, spēks un nauda, noteikti vērts uzkāpt arī pašā Lauvas klintī, arī Unesco tā domā. Mēs šoreiz dažādu iemeslu dēļ to nedarām. Tā vietā atkal lecam tuk-tukā un dodamies nākamo piedzīvojumu virzienā. Bet tas jau būs cits stāsts.
