Baraviku zupa un iepazīšanās ar Amēliju

Ceļā, Stāsti

Šovakar pagatavoju šejieniešiem baraviku zupu. Esmu paņēmusi līdzi no Latvijas vienu kausēto sieru ar baravikām un maisiņu ar kaltētām baravikām, pārējās izejvielas var dabūt tepat. Bet tāpat zināmas bažas – varbūt šrilankiešu kartupeļi vārās citādāk, varbūt zupa bez asumiņa viņiem nešķitīs kārtīgs ēdiens. Kad virums gatavs, nogaršoju to – it kā viss ir kā vajag. Kaķis, rūpīgi izlaizījis kausētā siera atlikumus no “Dzintara” kastītes, neatkāpjas no manis ne soli. Tomēr zupas sajaukumu ar rīsiem šis smādē un ķeras pie vakariņām vien tad, kad Suna tām piejauc ierasto zivs gabaliņu. Cilvēki, atšķirībā no kaķa, zupu ēd un atzīst to par garšīgu esam. Fūū. Saldajā uzēdam bifeļa jogurtu ar medu, vēders pilns! Pārējie dodas pie miera, bet es beidzot ķeros pie rakstu darbiem, kurus biju atlikusi visas šīs dienas, kuras, atzīšos, man ir mazliet sajukušas kopā.

Atgriezīsimies dienā, kad stāvu cilvēku un autobusu pilnā Kolombo autoostā un lūkojos pēc busa, kurš dodas Sigīrijas pilsētas virzienā, kas ir viena no Šrilankas pastkartīšu vietām. Sazīmējusi īsto autobusu un ierāpusies tajā, redzu vēl vienu importa meiteni sēžam priekšā. Sapriecājos, palūdzu atļauju apsēsties blakus un tā nu esmu satikusi Amēliju – vācu meiteni, kas ceļo pa Šrilanku sešas nedēļas. Ātri atrodam kopīgu valodu un vienojamies par kopīgām naktsmājām šovakar. Divatā ceļot pa Šrilanku ir daudz lētāk nekā vienatnē.

Abas esam gatavas kārtējam nebeidzamajam autobusa ceļojumam, bet esam galā vēl gaismā. Nokaulējam tuk-tuku un laižam uz Sigīriju, kas atrodas 6 km nost no galvenā ceļa. Mūsu rezervētā viesnīca ir glaunāka nekā tās, kurās mēs parasti esam pieradušas palikt, tāpēc kādu brīdi vienkārši priecājamies par plašo istabu un vannasistabu, taa ieejam dušā un esam gatavas vakariņām.

Nolemjam paieties ārpus viesnīcas un palūkot, vai kaut kur citur arī dod ēst. Mūs uzrunā neliels vietējais restorāniņš, kur jau mielojas daži vietējie un daži bālģīmji. Pasūtam rotti plāceņus un kottu – Amēlija izvēlas siera versiju, es vistas. Kad tiek atnesta Amēlijas porcija, mēs abas nevaram novaldīt smieklus par šejieniešu izpratni siera jomā – uz kottu porcijas lepni gozējas neliels kausētā siera trijstūrītis.

Esam paguvušas nogaršot pāris kumosus, kad mūsu vakariņas iegūst romantisku noskaņu. Elektrības pārrāvums ir klāt. Mums tiek atnestas sveces un turpinām ieturēties. Paēdušas, telefona lukturīša gaismā dodamies atpakaļ. Viss ir tumšs, tāpēc vairāk izceļas zvaigznes, sastājušās mums neierastās pozās. Pēc mirkļa tās ir paslēpušās aiz mākoņiem, kas ik pa brīdim nodārdina kaut ko pērkonam līdzīgu, apkārt šaudās zibeņi. Pieliekam soli, lai tiktu galā sausā. Tomēr mūsu bažas ir liekas – viesnīcā puiši stāsta, ka negaiss šādi niekojas jau vairākas naktis, bet līdz līšanai netiek.  

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.