Kolombo un piemiņas ceremonija kaimiņos

Šorīt mani modina Vaitijs, atgādinādams vakardienas vienošanos, ka uz pilsētu jādodas agri no rīta. Diez ko agri nesanāk tāpat: kamēr ieiet dušā, paēd brokastis, pavēro kokosriekstu vākšanu – jau ir deviņi. Lai gan šodien braucam pa glauno – esam caur PickMe izsaukuši auto, no sastrēgumiem izvairīties nesanāk. Ir nedēļa pirms Jaunā gada svinībām un daudzi cilvēki brauc uz pilsētu iepirkties vai piedalīties pirmssvētku pasākumos.

Mēs ar Šamu braucam vienkārši paklīst pa Kolombo. Sākam ar kafijas padzeršanu. Lai gan tā maksā tikpat, cik viss tālais ceļš uz pilsētu, tik ļoti gribas pārmaiņas pēc īstu mantu, jo mājās var dabūt tikai šķīstošo versiju. Pēc tam apskatām Neatkarības skvēru un tā apkaimi, ka arī izstaigājam Šama universitāti. Tur tagad notiek aktīvi būvniecības darbi, Šams domīgi nosaka, ka nez vai ir gudri būvēt visas šīs jaunās celtnes tik tuvu kodolfizikas katedrai.

Netālu atrodas neliela ēdnīca, kurā Šams regulāri nācis brokastot studiju laikā – ejam uz turieni ieturēt pusdienas. Man par pārsteigumu, daļa apkalpojošā personāla sveicina Šamu, it kā viņš pēdējo reizi būtu šeit ieturējies pagājušajā nedēļā. Vairāki darbinieki šeit strādā kopš Šama studiju laikiem, bet piemēram, vīrs bilē pa labi man lepni pastāsta, ka šajā vietā strādā jau 49 gadus.

Pēc pusdienām turpinām pastaigu un apkārtnes vērošanu. Arī pa Kolombo tagad ir pilnīgi cita iešana, pat tūristu vietās man faktiski liek mieru, ko man jau ir “šoferis”. Šams lieliski zina apkaimi, bet, kad lieta nonāk līdz braukšanai ar sabiedrisko transportu – es varu izstāstīt, kurš numurs mums der un cik maksā biļete. Nonākuši stacijas rajonā, dodamies ar kājām uz hinduistu templi, kas manā iepriekšējā apmeklējuma laikā bija slēgts. Slēgts tas ir arī šoreiz, bet līdz atvēršanai jāpagaida vien desmit minūtes, ko arī darām. Templis ir burvīgs. Mieru gan šoreiz nevar sastapt, jo pēc stundas sākas ceremonija, kurai šobrīd ļaudis gatavojas. Un ne jau šā tā, bet gan ar “kārčeru” bliežot pa sienām un grīdu, radot pamatīgu troksni un slapjumu visapkārt. Šams šeit nekad nav bijis un arī priecājas, ka atklājis ko jaunu Kolombo.

Uz ceremoniju mēs nepaliekam, jo jāpaspēj uz citu notikumu “mājās”. Šodien notiek piemiņas pasākums – ir apritējis viens gads, kopš aizsaulē devies kaimiņu kungs.  Tas tiek atzīmēts sekojoši – dārzā tiek uzbūvēta lapene, savilkta skaņu aparatūra, saliktas baltas krēslu rindas un sarūpēts milzīgs daudzums ar ēdienu. Tad tuvākas un tālākas apkaimes ļaudis sanāk kopā, lai atbalstītu ģimeni un pieminētu aizgājēju.

Lai nonāktu pasākumā, mums tikai jāšķērso iela. Daļa baltā tērpto ciemiņu jau ir sapulcējušies un gaida norises sākumu. Mēs ar Sunu dodamies VIP zonā aiz aizkara, kur, kā saprotu, atrodas mirušā piederīgie. Suna pasniedz maisiņu ar man nezināmu saturu kā ciemakukuli, tad tiekam cienātas ar tēju un cepumiem. Kolīdz esmu piebeigusi tēju, Suna vedina atpakaļ, šeit esot pārāk karsti. Izejam pagalmā brīdī, kad ierodas centrālais pasākuma tēls – budistu mūks. Viņš ieiet mājā, daļa cilvēku viņam seko. Suna saka, ka neies, jo tur jāsēž uz grīdas, bet apsēšanās un piecelšanās process neesot tik vienkāršs. “Laikam vecums”, Suna noslēgumā secina. Kopš vairāk laika pavada kopā ar Šama ģimeni, esmu piefiksējusi, ka labo humora izjūtu Šams mantojis no Sunas.

Tā nu mēs paliekam ārā, apsēžamies uz baltajiem krēsliem un klausāmies ceremonijā ar skandu starpniecību. Iesākumā mūks drusku paskandina lūgšanas un padzied, tas ir smuki. Tad viņš sāk runāt. Protams, singāļu mēlē, kurā kopš šodienas pārzinu aptuveni piecus vārdus – labdien, visu labu, nu jau pietiks (par ēdienu), ļoti garšīgi (par ēdienu) un ej ļoti tālu (tuk-tuka šoferiem). Tā kā minētās frāzes neietilpst mūka stāstījumā, man ir diezgan garlaicīgi. Garlaicīgi ir arī bērniem, kuri iesākumā cenšas sekot vecāku norādījumiem “sēdēt klusi un mierīgi”, bet drīz vien jau izklaidējas taisot sejas, sačukstoties un vērojot mani. Pēc pusstundas var just, ka arī pieaugušie sāk knosīties. Pēc stundas jau ir skaidri nolasāms kolektīvs lūgums – “klau, nu pietiks runāt, labi”. Visam reiz pienāk gals, arī mūka runai. Kad pēc tam prasu Sunai, par ko bija stāsts, viņa paskaidroja: “Nu, viņš runāja par labo un ļauno”. Kad šo pašu jautājumu uzdodu Šamam, viņš stāsta, ka runas būtība esot bijusi par to, ka zināšanu jēga esot to pielietojums praksē. Lai kā arī būtu, mūks to izskaidroja ļoti detalizēti.

Kad augstais viesis ir projām, klāt ir visu pasākumu gaidītākais brīdis – ēšana. Cilvēki stājas garā rindā pie bufetes veida galda un, salikuši pilnu šķīvi ar gardumiem, dodas meklēt vietu, kur mierīgi paēst. Jūtu, ka būs interesanti. Suna man par godu gatavo maigākus ēdienus nekā ikdienā, bet publiskās ēstuvēs parasti ir iespēja noskaidrot katra ēdiena asuma līmeni. Šeit – ko dod, to jāēd. Salieku uz šķīvja pa mazai drusciņai no visa. Tad nočiepju karotīti no saldā galda (visi, protams, ēd ar rokām) un esmu gatava eksperimentam. Droši vien – ja šādu šķīvi kāds būtu piedāvājis manā atbraukšanas dienā, būtu apraudājusies pie pirmā kumosa. Tagad varu ieēst faktiski visu, izņemot nevainīga paskata marinētus dārzeņus – pēc to uzēšanas jūtu, ka seja maina krāsu, acis top miklas un elpa aizsitas. Pēc minūtes jūtos atguvusies un padodos – salāti diemžēl apēsti netiks. Toties ar baudu notiesāju saldo pudiņu, vismaz kaut kas nav ass!

Pateikušās par cienastu, ka arī saņēmušas pateicību par apmeklējumu, dodamies ar Sunu mājās. Šams vēl paliek tērzēt ar jaunības draugiem, kuru viņam šeit nav mazums. Tā kā “mūsu māja” atrodas pavisam blakus, tās pagalms tiek izmantots kā autostāvvieta, lai nenobloķētu šauro ielu. Izlavījušās cauri auto un tuk-tuku baram, nonākam māju mierā. Drīz atgriežas arī Šams, tieku pie ikvakara lutinājuma – tējas ar pienu. Kādreiz diezgan nicīgi izturējos pret šo kombināciju, bet tagad man garšo. Šrilankieši tomēr šo to saprot no tējas.