Pērtiķa prāts, iguāna un hopperi

Ceļā, Stāsti

Septiņos no rīta izlavos uz savas iemīļotās terases kopā ar ūdens trauku un jogas paklājiņu. Rīta saule šo vietu neskar, var izbaudīt nosacītu vēsumu, ja par tādu var saukt + 29 grādus. Viss veicas labi, līdz brīdim, kas ierodas pērtiķi. Siri pēc tam vaicās, vai viņi nav mani atdarinājuši, jo pērtiķiem to patīk darīt. To viņi nedarīja gan, bet manu uzmanību noturēt pie jogas nenācās viegli, uzskatāms piemērs, ka mūsu prāts pats ir kā pērtiķis, kā to mēdza teikt skolotāji.

Šodien ciemos atnākusi Sunas māsa, viņa man pastāsta bērnu stāstu par pērtiķiem. Kāds cepurnieks pēc garas dienas aizmidzis un pērtiķi, kas viņa rosīšanos vērojuši, paņēmuši cepures. Pamodies cepurnieks redzējis, ka visas viņa cepures ir pazudušas. Paskatoties augšup, viņš ieraudzījis pērtiķus, kas sēdējuši kokā ar cepurēm galvā. “Kā lai atdabū cepures?” vīrs domājis, tad atcerējies par pērtiķu atdarināšanas patiku – paņēmis savu cepuri un metis to prom. Pērtiķi darījuši tāpat un visas cepures nonākušas zemē atpakaļ pie cepurnieka.

Tā mēs dienas vidū zvilnam uz terases un tērzējam, kad no virtuves atskan Sunas lamāšanās. Nu vismaz man tā izklausās pēc lamām, jo parasti sieviete runā ļoti mierīgi. Siri apgalvo, ka sieva rājot kaķi, es tomēr eju apskatīties. Izrādās, dārza malā sēž prāva iguāna un Vaitijs esot gājis ar šo iepazīties. Tā kā iguānas var apēst arī mazus kaķēnus un Vaitijs nav no lielajiem, tad Suna gājusi šo glābt. Abi radījumi dzīvi un veseli, iguāna piekrita arī papozēt.

Pievakarē mēs ar Šamu, kurš atlidoja pagājušajā naktī, dodamies pastaigā pa apkaimi. Dienas svelme ir pāri, saule jau lēnam laižas uz rietu – apkārtne ir zaļa un mierīga. Šams man parāda dažas bērnības vietas, kur ar puišiem dauzījušies, rāda mājas, kur dzīvojuši draugi. Velku šo uz zoba, sakot, ka tūristu vietā visi domātu, ka viņš ir mans tuk-tuka šoferis. Bet, ja nopietni – ir tik ļoti droša sajūta staigāt apkārt kopā ar kādu, jo īpaši pazīstamu cilvēku un vēl pa pusei vietējo. Lai arī Šams šeit nedzīvo jau vairāk nekā 20 gadus, ik pa laikam atrodas kāds paziņa, ar kuru jāaprunājas.

Atgriežamies mājās jau tumsā un, protams, tiekam saukti vakariņās. Šovakar Suna kopā ar māsu tapina vienu no populārākajiem šrilankiešu ēdieniem – “hoppers”. To mīkla sastāv no rīsu miltiem, kokosriekstu piena, cukura, rauga un ūdens. Ēdiens ir kaut kas līdzīgs mūsu pankūkām, tikai to cep tādā mazā, apaļā panniņā, lai veidotos “bļodiņa”. Tās var ēst tāpat, bet populāra recepte ir iesist “bļodiņas” vidū olu. Klāt ēd dālu, čili pastu vai ko citu, kas ir mājās. Šams ir nedaudz izbrīnīts, vērojot, ka triepju iekšā diezgan ievērojamu čili pastas daudzumu. Laikam sāku pielāgoties vietējiem apstākļiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.