Ilgais ceļš vilcienā, Budas zoba templis un dejas

Arī šorīt mani pirmās sasniedz attālas mošejas skaņas, bet šoreiz tās pamodina piecas minūtes pirms modinātāja – esmu iecerējusi piecelties uz saullēktu. No rīta šī vieta atkal izskatās miera un gaismas pilna, un nekas neliecina par biedējošajām džungļu nakts skaņām un suņu gaudām teju visas nakts garumā. Šonakt arī iznāca nedaudz pasalt – esmu paņēmusi līdzi tikai pašu nepieciešamāko, bet biezāka jaka neietilpst šajā klāstā. Vai man varēja ienākt prātā, ka attapšos teltī?

Saule lēnām kāpj otrpus kalnam, līdz beidzot sasniedz kori. Visas apkaimes puķes, koki, zāle iemirdzas zeltainajā gaismā! Safotografēju apkaimes skaistumu, tad ķeros pie sadzīves – ieeju dušā, sakrāmēju somu un lēnām sāku trausties no kalna lejā. Esmu pavisam netālu no šejienes slavenā deviņu arku tilta, bet nejūtos tik stipra, lai šodien kāptu augšup, kā biju iecerējusi. Tā vietā lēnītēm virzos uz centra pusi, kur ceru dabūt brokastis. Tilta bildes piedāvāju aplūkot ukraiņu meitenes Annas skatījumā.

Vairums kafejnīcu vēl ir ciet, vien dažas izskatās strādājam. Šorīt kārojas pierastāks ēdiens, tāpēc izvēlos tūristu kafejnīcu. Kafija ir liela un garšīga, brokastis dārgas un ne visai garšīgas. Īpaši man nepatīk desai līdzīgs objekts, kuru piedāvāju vienam ielas sunim, kurš par šo mantu ir citās domās. Kamēr vien uzturos kafejnīcā, duksis cerīgi nenolaiž no manis acis.

Kolombo klaiņojošus suņus un kaķus varēja reti redzēt, bet mazajos ciematos viņu ir pa pilnam. Toties Kolombo ir izteikts daudzums ar kovārņiem (vai kraukļiem), šos putnus pat tempļos piebaro. Var jau būt, ka piebaro kādu citu, bet putni tur rosījās kā patiesie saimnieki.

Ieturējusies dodos uz dzelzceļa staciju, kur pusdeviņos sāk tirgot biļetes vilcienam uz Kandi. Stāvot pie kases lodziņa, iepazīstos ar ukrainieti Annu un viņas meitu Aleksandru – ir ar ko patērzēt, gaidot vilciena pienākšanu. Spriežam, ka prātīgāk būtu bijis braukt ar pirmo rīta vilcienu, jo tas esot bijis pilnīgi tukšs, Lūk, saraksts katram gadījumam.

Lai arī perons ir cilvēku pilns, mums izdodas iekārtoties ērti, mana blakus vieta pat ir tukša. Tā runā, ka parasti vilciens esot pilnāks virzienā no Kandi uz Ellu, jo tā pamatā ceļojot vairums tūristu. Pagaidām šķiet, ka vilciens ir daudz jaukāka pārvietošanās iespēja par autobusu. Šeit pieejama gan tualete, gan uzkodas. Sēdekļi ir ērti, kas ilgā ceļā nav mazsvarīgi. Pēc garā autobusa brauciena uz beņķīša mans dibens kādu laiku jutās kā kvadrātsakne.

Vilciens sāk kustēt un ģeogrāfijas pārraide sešu stundu garumā var sākties. Brīžiem braucam gar stāviem, zāles apaugušiem dzelzceļa vaļņiem, neredzot neko, bet vietām apkārtnes panorāma paveras tik tālu, ka tai nav ne gala, ne malas. Braucot caur tumšiem tuneļiem, vietējie jaunieši, kas sasēduši tamburā, kliedz pilnā rīklē, cenšoties noķert atbalss atblāzmu.

Sākumā cenšamies fiksēt katru iespaidīgo ainavu aiz loga, bet brauciena vidū iestājas atslābums – visu nenoķersi kadrā! Es pat pamanos šo ierakstu tapināt jau vilcienā, lai, nonākot Kandi, paliek vairāk laiks vietas apskatei. Vienīgo diskomfortu vilcienā rada prusaciņi, kas ziņkārīgi bāž ūsas ārā no logu apmales, ostīdami gaisu, tumšākās vietās izlienot laukā pavisam. Tā kā vilcienā faktiski visi kaut ko uzgrauž, šiem te nav slikta dzīve.

Lēnām kratāmies uz priekšu un, tā kā bloga lietas apdarītas, var vienkārši skatīties ārā pa logu un ļaut domām klīst. Sāku domāt par mājas lietām un pirmais, kas ienāk prātā, ir – vai pirms došanās ceļā iesētie tomāti ir sadīguši? Uzrakstu šo jautājumu Eduardam – jā, esot. Tad aizdomājos par to, kā tek bērzu sulas, ka jāizgriež avenes un ābeļu zari, kūpošās kūlas dūmi (jā, viņi šeit dedzina zāli) vēl vairāk uzjunda sajūtas par pirmajiem pavasara ugunskuriem un piknikiem mežā… Un, tā, tagad es to pateikšu – gribu mājās! Esmu pati gana izbrīnīta par šo domu, jo esmu prom tikai nedaudz vairāk par nedēļu. Un šoreiz tik ļoti gribējās šurp braukt. Cilvēks ir viena dīvaina padarīšana, nudien.

Pārguruši un nosvīduši četros pēcpusdienā izveļamies uz Kandi pilsētas perona. Atvados no ukrainietēm un eju taisna ceļā uz kasi, lai nopirktu nākamo vilciena biļeti, jo jau rīt man jābūt atpakaļ Kolombo. Dīvainā kārtā tas izdodas bez liekām klapatām – 500 rūpijas (2,30 eur) un lieta darīta. Manā rīcībā ir šī pēcpusdiena un rītdienas rīts, lai apskatītu svarīgāko Kandi.

Nolemju vietas apskati sākt ar apiešanu apkārt ezeram, kas atrodas pilsētas centrā. Lai tiktu līdz tam, jāizlaužas cauri kustīgai un smirdīgai transporta straumei, arī ezera krasts nav diez ko mierīgāks – blakus iet ceļš, bet gājēju josla daudzviet tiek remontēta. Ievērības cienīgākie apskates objekti šeit ir koki – dažādas sugas un izmēru. Kad stāvu un apbrīnoju vienu no tiem, kāds motociklists paskaidro, ka tie esot lietus koki, aptuveni 200 gadus veci. Vai tā ir tiesa, nezinu, bet skats iespaidīgs. Otra ievērības cienīgā parādība ir putni – brīžam kokos satupuši pilni zari, bet asfalts zem koka ir pilnīgi kaku-balts. Pamatā šeit ir tie paši kovārņi-kraukļi, bet arī citas sugas bradā pa ūdeni – atpazīstu noplukušu stārķi un priecīgāku pelikānu, citus eksotiskos eksemplārus vārdā nezināšu nosaukt.

Esmu beigusi savu ezera apgaitu, kad pamanu cilvēkus plūstam iekšā Sarkanā krusta hallē. Jāiet aplūkot, kas tur notiek. Vietējo dejotāju šovs tūristiem. Ai, kāpēc ne. Es taču esmu tūrists. Samaksāju 1000 rūpijas (5 eur) un pievienojos skatītājiem. Iespaidīgākā ir meitene, kas spēj vienlaikus griezt piecus “šķīvīšus”, turot tos uz visādiem eksotiskiem verķiem.

Tad dodos uz šejienes galveno apskates objektu – Budas zoba templi, kas ir īpašākais no tempļiem visā Šrilankā, arī Unesco to atzinis par labu esam. Tūristiem par ienākšanu jāmaksā 1500 rūpijas (7, 50 eur), vietējiem, šķiet, nekas. Vien domāju – ja es patiešām būtu baltais cilvēks un budists, tad gan būtu traki. Kā jau vienmēr šādos tempļos, pie ieejas tiek “atņemti” apavi, tālāk jāklīst basām pēdām.

Templis ir pilns baltā apģērbtā tērptu cilvēku un enerģijas. Pirmo reizi Šrilankā man ir tāda pati sajūta kā senajos hinduistu tempļos Indijā. Lēnām klīstu pa templi, bet tad bungu skaņas ieskandina ceremonijas sākumu. Uz to sapulcējas krietns cilvēku daudzums, bet, nezinot, kas notiek – grūti izsekot notiekošā jēgai. No malas tas izskatās aptuveni tā – tiek svinīgi atvērtas svarīga kambara durvis, tad grezni tērpti vīrišķi staipa visādas mantas iekšā un ārā. Pēc pusstundas visi ziņkārīgie ir izklīduši, bungu sitēji un taurētājs vieni paši turpina “muzicēt”. Tagad pūlis ir otrajā stāvā – izstāvot garu rindu, var tikt iekšā kambarī un pavērties uz slaveno zobu. Nolemju rindā nestāvēt, tā vietā atrodu klusāku stūrīti, kur vienkārši pasēdēt un izjust apkaimi.

Izejot no tempļa, par sevi atgādina laicīgās pasaules vēstnesis – vēders. Pusdienās apēdu pāris mīklas izstrādājumus vilcienā, tagad gribas kārtīgu ēdienu. Izvēlos restorānu “License to grill”, kas iekārtojies uz četrstāvu mājas jumta. Par šo vietu bija labas atsauksmes kādā no interneta vietnēm. Lai gan šovakar no ēdieniem viņiem palikuši tikai burgeri un viens alus – man pietiek! Paēdusi izsaucu auto ar PickMe starpniecību, kas atkal darbojas. Šoferis mani vizina uz rezervēto viesu māju, kas atrodas vienā no kalna terasēm. Pa ceļam braucam garām kādai ļaužu pilnai svinību vietai. Šoferis paskaidro, ka šovakar notiek īpaši svētki, kuros ļaudis dejo, lai piesauktu lietu. “Tu redzēsi, pavisam drīz līs!”, viņš ir pārliecināts!