Ciemos pie Liptona kunga

Ceļā, Stāsti

“Ārprāc, kas tā kliedz man ausī?”, pusmiegā īsti nesaprotu. Ak, tā ir mošeja, kas piecas minūtes pirms pieciem rītā modina pilsētas musulmaņus. Un budistus, hinduistus, kristiešus un ateistus. Kad viesojos tradicionālās musulmaņu valstīs, šie skandējumi pat šķiet piešķiram vietai eksotisku noskaņu, bet šorīt esmu dusmīga par miega traucējumu – pirmo reizi Šrilankā esmu gulējusi bez pārtraukuma.

Uzlieku spilvenu uz ausīm un cenšos aizmigt vēlreiz. Tas izdodas. Nākamais bļāvējs jau ir mans modinātājs, pulkstenis ir pusastoņi. Ieeju dušā, savācu pekeles un dodos prom. Šorīt Haputale ir cita pilsēta – pilna ļaužu, rosības, veikalu. Vakardienas vietā atkal stāv tuk-tuk šoferi, kas visi prasa, ko es vēlos. Ēst es vēlos! Vakardienas simboliskās vakariņas sen jau zaudējušas savu varu pār mani. Iegriežos turpat esošā vietējā kafejnīcā, viens no šoferiem atnāk līdzi un palīdz pasūtīt brokastis. Pats arī paņem “pīrādziņus” un sāk runāties. Kādi man dienas plāni un tā. Izpētot apkaimi, esmu iecerējusi nonākt vietā, ko sauc par “Lipton’s seat” – skatu punktu tējas plantāciju virsotnē, nebūtu slikti arī apciemot otro augstāko ūdenskritumu Šrilankā “Diyaluma Falls”. Kad tiekam līdz sarunai par naudu, saku viņam, ka PickMe piedāvā uz pusi zemāku ciparu. “Jā, mem, bet šeit nav PickMe”, viņš apgalvo. Atveru vēlreiz aplikāciju un pārliecinos, ka viņam taisnība. Nu, vismaz aplikācija iedod aptuveno virzienu par cenu, arī labi. Tā kā vakar un arī iepriekšējās dienas mani tēriņi bijuši ļoti niecīgi, nolemju šodien “uzšikot” un pabraukāties ar tuk-tuku. Sirafs, tā sauc šoferi, man šķiet diezgan simpātisks dēļ salīdzinoši labām angļu valodas zināšanām.

Mazliet pakaulējamies, samaksājam par brokastīm, un laižam ceļā. Jau pēc maza brītiņa apkaime top burvīga – uz visām pusēm kalni, kurus daiļo tējas krūmi. Varu palūgt apstāties pie katra krūma, ja man rodas tāda vēlēšanās. Un tāda man rodas gan itin bieži, jo gribas fotografēt ainavas aiz katra līkuma (kā redzēsiet bilžu galerijā).

Jau tuvu galotnei Sarifs aptur braucamo pie vietas, kur plantācijas sievas nes pilnos maisus, bet uzraugošs vecis tos nosver un pārbauda, vai manta ievākta kvalitatīvi – zaļajai tējai der tikai trīs augšējās krūma lapiņas, baltajai – viena. Kā izrādās, apstāšanās mērķis šoreiz nav manai bildēšanas kārei pakārtots, šoreiz iemesls ir cits – mums ir tukša priekšējā riepa. Piepalīdzot citiem šoferīšiem, rats tiek nomainīts aši un knaši.

Mirkli pirms virsotnes vispār nevar saprast, ko lai bildē. Spilgti zaļās tējas krūmu rindas vijas pār kalniem kā rātni saķemmēti mati milža ērkulī. Krāsa ir tik neticami koša! Uzbraucot augšā, uz mirklīti piesēžu blakus Liptona kungam, iekāpju arī krūmājos – tomēr ērti, ja līdzi arī personīgais fotogrāfs.

Atpakaļceļā piestājam uz ekskursiju tējas rūpnīcā, tādas Lipton zīmolam Šrilankā esot kādas divdesmit. Līdz ar mani ieradusies arī vācu ģimene ar trim mazajiem, varam sākt ekskursiju uzreiz! Par 250 rūpijām (1,30 eur) lauzītā angļu valodā runājošs gids izvada mūs cauri tējas žāvēšanas, smalcināšanas, fermentēšanas un šķirošanas posmiem. Tā kā mamma tulko mazajiem visu vāciski, tad bieži vien viņas teikto uzķeru pat labāk nekā gida.

Pēc tējas valstības turpinām ceļu atpakaļ uz Haputali, tur salīmējam rezerves riteni un turpinām braucienu ūdenskrituma virzienā. Pa ceļam paņemam pusdienas, jo brokastis jau paspējušas aizmirsties. Krietnu brīdi kratoties pa “ielāps uz ielāpa” asfaltu, sasniedzam ūdenskritumu. Varenā ūdens straume redzama jau no ceļa, bet, lai tiktu klāt krituma apakšai, krietns brīdis jārāpjas augšup pa akmeņiem – par taku šo kāpienu saukt ir ļoti optimistiski. Karstums, augstums virs jūras līmeņa un mana veselība ir tāda kombinācija, kas šo kāpienu padara diezgan grūtu. Galā toties ir smuki! Sarifs vēl pirms ēšanas nopeldas, es ķeros klāt rīsiem ar zivi, kas servēts šejienes tradicionālajā avīzītē, un arbūzam. Paēduši mērojam nu jau mazliet vieglāko ceļu lejup.

Lai nonāktu manā šodienas galamērķī (faktiski vakardienas) Ellā, izvēlamies mazliet garāku ceļu, bet toties jaunu maršrutu, nevis caur jau ierasto Haputali. Tuvojoties Ellai, būtiski palielinās cilvēku koncentrācija, īpaši tūristu. Piemēram, pie Ellai tuvākā ūdenskrituma paveras šāds skats.

Pilsētas centrs ir pilnīgi traks. Mani pat uz brīdi pārņem doma, varbūt braukt uzreiz tālāk, bet nu laikam tā nebūs prātīgi – atkal jau ir pēcpusdiena. Palūdzu Šarifam izlaist mani dzelzceļa stacijā, jo rītdien domāju aizbraukt uz Kandi pilsētu ar vilcienu – runā, ka pa ceļam esot daiļas ainavas. Stacijā uzzinu, ka iepriekš biļetes nopirkt nevar, jānākot rīt pusstundu pirms vilciena, tad arī būšot biļetes. Labi.

Tieši šobrīd stacijā ienāk vilciens no Kandi un visa apkaime piepildās tūristu pūļiem. Nosēžos maliņā un cenšos atrast palikšanas iespēju internetā – iespēju šeit ir nenormāli daudz. Ik pa laikam uzrunā arī kāds vietējais, piedāvājot palikšanu sev zināmā vietā, tai skaitā kāds puisis ar drediem. Uzzinu cenu, kas ir tāda pati kā vakar, saku, ka vēl padomāšu. Pēc brīža  dredainais tēls parādās vēlreiz, vaicājot, ko es esmu izdomājusi. Viņš norāda uz trim jauniešiem, kas jau parakstījušies braukt, varu pievienoties. Ai, labi, kāpēc ne.

Izbraucam cauri centrālai ielai, tad gabaliņu pa sānu ceļu, līdz finišējam kādā pagalmā. Jau domāju, ka esam ieradušies, bet nē – mūs vedina tālāk. Trakums – atkal jākāpj augšā pa diezgan stāvu taku. Kā nebūt augšā tieku, paziņojot, ka otrreiz es pa šito augšā nekāpšu. Kalna galā mūs sagaida diezgan oriģināli bungalo – koka konstrukcijas, kas apviltas ar kopā sašūtiem maisiem un palmu lapu jumtu, pa visu ieliekot lētu telti, kas vienlaikus kalpo kā moskītu tīkls. Izskatās diezgan mežonīgi, bet par izdomu cepums. Vienīgā puslīdz civilizētā vieta ir labierīcības un duša. Bez mums četriem šeit vēl ir poļu meitene Aga, kas palīdz saimniekam pieskatīt vietu.

Iekārtojušies, jaunieši pazūd lejā uz pilsētu, arī Aga drīz aizsteidzas, palieku viena pati šajā dīvainajā vietā. Pārējiem vieta ļoti patīk, es īsti nevaru izšķirsties, kaut kā nebiju morāli gatava šādai džungļu dzīvei. Bet nu neko – apēdu trīs puszaļus mango, kas aizķērušies somā un ķeros pie rakstīšanas. Viss ir labi līdz brīdim, kad kļūst tumšs. Tumsa ierodas kopā ar krietnu vēju, veļot pār ieleju tumšus miglas mākoņus. Esmu teju pārliecināta, ka tūlīt līs, tomēr tas nenotiek. Pārceļos rakstīt uz telti un viss ir labi līdz brīdim, kad arī šeit iestājas nu jau slavenais “power cut”. Forši. Sēžu viena pati kaut kādā jocīgā vietā, tumsā, bez ēdiena un elektrības. Kā man jau otro vakaru gadās kaut kādi jocīgi vakara notikumi? Mirkļa vājumā ņemu un norezervēju privātu istabu Kandi.

Pēc brīža dzirdu, kad pārrodas Aga, viņai seko arī pārējie. Neraugoties uz tumsu, kopā ir omulīgāk un, līdz brīdim, kad atgriežas elektrība, esam diezgan krietni izpļāpājušies. Kopā ar gaismu vietā atgriežas omulība. Visi izklīst pa teltīm un katrs ierokas savās domās, telefonos vai guļammaisos.  

Viens komentārs

  • Tējas lapas- kā atšķirt “…zaļajai tējai der tikai trīs augšējās krūma lapiņas, baltajai – viena. ” (vai nevar pašmaukties?)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.