No rūpēm uz autobusu

Ceļā, Stāsti

Otrpus pagalmam atrodas vēļ viena māja, ko savulaik uzcēlis viens no dēliem. Tad viņa dzīves plāni mainījušies, pats pārcēlies uz Austrāliju, bet teju pabeigtajā mājā tagad dzīvo spoki. Esmu ieņēmusi vietu uz saulainās terases, lai nedaudz pajogotu, kad manu nodarbi pārtrauc trimera skaņas – Siri, savukārt, izdomājis sakopt zālienu tieši šajā rajonā. Viņš man ar žestiem rāda, lai eju iekšā mājā, tur būšot klusāk. Labi, ieeju ar. Jogot gan tā uzreiz nevar, grīda ir putekļaina, negribu sabojāt Sunas paklājiņu. Bet, izmantojot izdevību, apskatu mājas pirmo stāvu, tad uzrāpjos līdz otrajam. Attaisu uz dullo vienas no durvīm – tās ved uz jumta terasi, kas šobrīd piebirusi lapām un putnu aizkostiem mango. Brīdi stāvu un skatos, tad saprotu, ka esmu atradusi jaunu mīļāko vietu tuvējā apkaimē. Saņēmusi no Sunas atļauju un slotu, dodos terasi izmēzt. Īpaši daudz smilšu ir ap durvju reģionu, tās ir visgrūtāk savākt. Kad priecīga par paveikto nokāpju lejā, uzzinu, ka smiltis speciāli bijušas saliktas ap durvīm, lai ūdens netek no terases mājā iekšā. Ak, tā. Ups.

Drīz jau ir gatavs kārtējais Sunas pusdienu meistarstiķis, šodien mielojamies ar zivju un kartupeļu kariju, pupiņu sautējumu, zaļu lapu salātiem, rīsiem un vakardienas dālu.

Esmu atlaidusies pēcpusdienas atpūtā, kad Siri sauc mani – esot mainījušies dzīves plāni un man tagad ir brīvas trīs dienas ar asti. Teju uzreiz pieņemu lēmumu – došos ceļā jau šodien, lai izmantotu laiku lietderīgi. Lielāko daļu mantu atstāju šeit, sametu mazajā somā nepieciešamāko un esmu gatava. Lai gan apgalvoju, ka varu aiziet līdz autobusa pieturai, Siri uzstāj, ka mani vajagot aizvest. Tā nu nelielo gabaliņu tieku lepni vesta auto, kurā uz pilnu klapi ieslēgts gaisa kondicionieris. Dažu kilometru laikā paguvu jau nosalt. Autobusa pieturā stāv sieviete, kuru satiku vakar, viesojoties pie Sunas māsas. Tā nu pirmajam ceļa posmam man ir kompānija, ar ko papļāpāt. Paziņa izkāpj vienā no pilsētām, kur mācās dēls, lai sagaidītu viņu pēc skolas.

Tā nu beidzot esmu “pati ar sevi”. Jāteic, ka nedaudz biju noilgojusies pēc šīs situācijas. Rūpes ir labi, bet brīvību arī gribas. Lai gan teorētiski mans šodienas maršruts ved dziļāk iekšzemē, Siri uzskatīja, ka prātīgāk ir doties atpakaļ uz Kolombo, bet tur tad sēsties autobusā uz vietu, kur vēlos nonākt. Vēl neesmu izšķīrusies, vai iesākumā mērķēt uz Kandi vai Ellu. Kandi esot templis ar Budas zobu, bet Ellas apkaimes slavena ar pārgājiena takām un tējas laukiem. Ella gan atrodas tālāk nekā Kandi, bet man vairāk velk pie dabas.

Autobuss mani nogādā teju līdz Centrālajai autobusu stacijai. Iesākumā atrodu labierīcības, pēc tam sāku meklēt man nepieciešamo autobusu. Galamērķu sarakstā vārdu Ella nemana, tāpēc iesākumā apvaicājos čipsu tirgotājam pēc informācijas. Viņa norādītā autobusa konduktors apgalvo, ka autobuss uz Ellu neiet. Atrodu informācijas centram līdzīgu vietu un apvaicājos tur. Viņi norāda uz autobusu, kuram ir cits galamērķis, bet kurš iet caur Ellu. Tomēr šī autobusa šoferis un konduktors, mirkli apspriedušies, tomēr ir vienisprātis, ka autobuss caur Ellu neiet, lai pajautājot blakus busam. Tas ir tas pats, ko man ieteica čipšu tirgotājs. Tagad konduktors saka, ka jā, lai arī autobuss neiet tieši caur Ellu, tas brauc caur krustojumu pavisam tuvu šai vietai. Derēs!

Ietraušos autobusā, samaksāju 316 rūpijas (1,60 eur) un laižam ceļā. Es šo braucienu biju iztēlojusies aptuveni tā – startējam pusčetros pēcpusdienā (check), tad braucam pa kalnainiem ceļiem, vērojot tējas krūmu zeltaino zaļumu pēdējās saules staros, kas lēnām saplūst ar vakara miglu, pamazām ietinot pasauli naktsmierā. Un uz to brīdi es iebraucu Ellā, izvēlos kādu no daudzajām naktsmītnēm, iedzeru mango lasi, paēdu kādu kariju un eju gulēt. Nu tā.

Paiet vairāk nekā stunda, kamēr mēs tiekam ārā no Kolombo. Vēl pēc stundas saule jau ir pavirzījusies pavisam tuvu horizontam, bet mēs kartē – tikai mazītiņu gabaliņu. Man sāk rasties aizdomas, ka iepriekš uzzīmētā ainava šovakar nebūs. Vēl pēc brīža ir pavisam tumšs, bet mēs neesam pat trešdaļu ceļa pieveikuši. Biju dzirdējusi, ka pārvietošanās pa Šrilanku ir lēna, bet nebiju iedomājusies, ka tā būs tiiiiiik lēēēēēēna!

Man blakus sēdošais vīrišķis, redzēdams, ka pētu karti, vaicā, līdz kurienei plānoju braukt. Līdz krustojumam uz Ellu. Viņš brīdi padomā, tad saka, ka ap kādiem pusvienpadsmitiem man esot cerība nonākt galā. Ceru, ka viņam nav taisnība.

Jo ilgāk braucam, jo vairāk man sāk šķist, ka viņam tomēr ir taisnība. Iesākumā ceļmalās vēl deg ugunis, notiek komunikācija un tirdzniecība, bet nu jau kādu stundu viss izskatās tukšs un pamests, apkārt aizvien lielākos baros redzami klaiņojoši suņi. Man nobriest doma – paskatīšos, kā izskatīsies tas krustojums – ja redzēšu gaismas un kādu tuk-tuku, kāpšu ārā, ja nē – braukšu līdz nākamajai pilsētai un meklēšu palikšanu tur. Vēl gara acīm zīmējas aina, kā izkāpjot no autobusa, pirms sarunas uzsākšanas ar kādu, metos uz tuvējiem krūmiem un mēģinu neapvainot kādu čūsku vai citu rāpuli. Mēs braucam jau stundas piecas un nekas neliecina, ka šrilankiešiem arī mēdz vajadzēt čurāt. Trešā raize ir par to, vai vēl būs augšā kāds viesu mājas saimnieks, ja palikšu vietā, kur tūristi nav tik bieža parādība.

It kā lasīdams manas domas, blakussēdētājs sāk runāt – nu kur tu tagad nakts vidū tumsā liksies. Pēc divdesmit kilometriem būs pilsēta Haputale, tur arī ir daudz tūristu. Paliksi, izgulēsies, rīt pa gaismu turpināsi ceļu uz Ellu. Pēc kartē spriežamās informācijas kungs nemānās – arī šajā pilsētā atrodamas daudzas naktsmītnes. Neko vairāk neredzu, jo, kā par neražu, telefonam izdomājis izbeigties datu pieslēgums. Vispār sistēma interneta datiem šeit ir dikti duma – pakā nāk noteikts skaits gigabaitu dienā un noteikts skaits naktī (no pusnakts līdz 8 rītā). Nakts dati man faktiski nav aiztikti, bet dienas jau beigušies, tāpēc arī neko nevaru norezervēt braucot.

Atkal jau blakussēdētājs, uzzinājis, ka man nav rezervēta naktsmītne, piedāvā piezvanīt un veikt rezervāciju manā vietā pie paziņām. Cik maksās istaba? 1500 rūpijas (ap 8 eiro). Nav dikti lēti, nav dārgi. Labi, lai zvana. Redzu, ka viņa telefonā ierakstītais numurs tā arī saucas “Haputale room”.

Kad līdz Haputalei atlikuši kilometri 10, buss tomēr taisa pauzi. Pasažieri var apmeklēt labierīcības un nopirkt kaut ko ēdamu. Ņemot vērā citas prioritātes, par ēšanu biju aizmirsusi. Tagad, kad viss šķiet atrisinājies, nopērku divus mīklas bubļikus un “aizsitu kuņģi”.

Tūristu pilsēta Haputale galīgi pēc tādas neizskatās. Mūs izlaiž tumšā pieturā, no autobusa izkāpj tikai vēl viens pasažieris. Nebiju to iepriekš pieminējusi, bet ir pēdējais laiks jums pastāstīt, ka mans blakussēdētājs man diez ko nepatīk. No īsajam sarunām zinu, ka viņš ir audumu tirgotājs, kas uz šo reģionu brauc darba lietās un viņš ir musulmanis, ko redzu pēc telefona ekrāna informācijas. Vecums ir diezgan nenosakāms, ko viņš cenšas maskēt, piekrāsojot sirmos matus ar rižu pigmentu.

Pārejam pāri ielai un kungs saka, ka ceļš esot šeit, uz priekšu. Viss, ko es priekšā redzu, ir tumsa. Fak. Prasu viņam, kā sauc vietu, uz kuru ejam, lai pārliecinātos kartē, ka virziens ir īstais, bet kungs vai nu nesaprot jautājumu vai vienkārši neatbild. Tepat ganās pāris tuk-tuka vadītāju, kas apliecina, ka uz to pusi esot palikšana un, protams, piedāvā savus pakalpojumus. Mans ceļabiedrs savukārt apgalvo, ka tas ir tikai 400 metru attālumā, jāiet. Tā kā tuk-tukisti sāk pulcēties, viens manāmi iereibis sāk dot padomus un visādi citādi komunicēt, es izvēlos tomēr sekot ceļabiedram. Pēc brīža mēs pieejam pie neliela cauruma starp divām ēkām un ceļabiedrs apgalvo, ka jāiet tur. Es jums varu parādīt, kā šī vieta izskatās dienā (skat. zemāk), bet varu apgalvot, ka tumsā tā izskatās tik neuzticami, cik vien neuzticami kaut kas var izskatīties.

Bet baigo variantu nav un tieku pārliecināta, ka tepat, aiz līkuma jau būs naktsmītne. Aiz līkuma tiešām parādās kādas naktsmītnes uzraksts – lai gan tā nav mūsējā, tāpat atvieglojumā uzelpoju, jo kāda nebūt civilizācija te ir. Brīdī, kad pieejam pie pareizās ēkas, pilsētā atgriežas elektrība, arī šeit vienkārši bijis “power cut”. Atnāk ēkas saimnieks, atslēdz vienu istabu un prasa, vai man būšot laba. Jā, šai diennakts stundai un situācijai – ideāla. Tā kā ar cenu bija nelielas domstarpības, prasu savam ceļabiedram, vai tad paliekam pie norunātajiem 1500. Nu, viņš esot samaksājis, es varot palikt. Kur? Nu šeit. Un kur viņš paliks? No atbildes “ arī šeit” līdz ātrai atziņai, ka lejā viņam ir cita istaba, pietiek ar vienu acu skatienu. Tā kā šis ar viesnīcas saimnieku kaut ko dikti diskutē manā istabā, iespriežu rokās naudu, novēlu uzstājīgu arlabunakti, pa ceļam atsakoties no vakariņām, brokastīm un “kaut ko atnest no veikala” piedāvājuma, finālā gandrīz abus izstumju ārā no nu jau manas istabas. Fū. Aizslēdzu durvis, aiztaisu aizkarus, pieslēdzos internetam – labs, kas labi beidzas!

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.