Dzīve laukos: tempļi, olīvu sula un ciemošanās

Tā kā elektrība nav pieejama, nedarbojas ventilators, bet kondicionieris te nav vispār. Iespējams, karstums ir galvenais iemesls, kāpēc grozos pa gultu, bet aizmigt neizdodas. Arī domas par dažādiem lauku dzīves rāpuļiem nepalīdz. Pie vakariņām smējāmies par Vaitiju, kurš dzenāja nejauši istabā ielidojušu vaboli. Tā uzzināju, ka kaķis parasti esot pirmā signalizācija, ja mājās parādās kāds negaidīts rāpojošs viesis. Skorpioni parastie tiekot uztīti uz slotas un iznesti ārā. Čūskas visbiežāk varot sastapt dārzā, vairums no tām esot nekaitīgas. Neilgi pirms manas viesošanās dārzā manīta arī kobra, par ko Šams izteicās, ka vecāki bijuši “excited to meet”, bet Suna man sacīja, ka bijuši sabijušies, nevis sajūsmināti. Nu jau vairākas dienas draudzene neesot manīta.

Iemiegu pret rītu, bet tad mani pamodina rosība mājā – dzirdu, ka ārā tiek laistīts dārzs, kāds slauka grīdu – jāceļas. Pa ceļam uz vannas istabu pirmo pamanu slotu kustamies, tad parādās tās turētāja. Tā nav vis Suna, kā biju iedomājusies, bet maza, kalsna večiņa. Kā uzzinu vēlāk – mājkalpotāja, kas nāk katru dienu palīdzēt apkopt mājas soli. Biju aizmirsusi, ka šajā pasaules malā tā ir ļoti izplatīta prakse.

Pēc dušas prasu Sunai bļodu, lai izmazgātu dažus drēbju gabalus. Suna ieraduma pēc piedāvā lietot veļas mašīnu, tad attopas, ka tas nav iespējams – mums atkal ir “power cut”. Izmazgāju drēbes manuāli un izkaru karstajā saulē žūt. Tikmēr Suna ir uzcepusi brokastīs olas, kas nāk no kaimiņu vistu fermas, un uzvārījusi kafiju. Pēc mirkļa tieku vēl pie kāda brīnuma – olīvu sulas. Šeit olīvas un to koks izskatās pavisam citādāk. Nogatavojušās olīvas var ēst pa taisno no koka, tās ir tiešām garšīgas.

Sula tiek gatavota pārlejot olīvas ar ūdeni, pievienojot tām nedaudz sāli un cukuru, tad izspiežot masu vairākas reizes caur sietu, lai atdalītu kauliņus. Pēc tam biezo masu atšķaida ar ūdeni un dzer. Garšo nedaudz jancīgi, bet labi. Katrā ziņā dzērienā esot daudz C vitamīna un citu labumu. Siri šķendējas, ka mūsdienās cilvēki neprot izmantot labumus, kas mētājas pie kājām, bet pērk un ēd visādus sūdus.

Pēc brokastīm dodos pastaigāties. Mājinieki man piekodina nepazust un būt mājās uz pusdienām. Eju ielās ar nelielām bažām, jo nezinu, kāda būs vietējo reakcija uz tūristi šajā netūristu vietā. Kopumā ir labi. Cilvēki pamatā tikai skatās, vairums pasmaida, ja skaties pretim, kāds pasveicina.

Mans pirmais apskates objekts ir templis ar stupu akmens korē. Ieraugot dažus atstātus apavu pārus, saprotu, ka tālāk jādodas plikām pēdām. Kamēr jāiet pa smiltīm vēl nekas, jāpiesargās tik no asiem elementiem, bet, kad nonāku līdz akmenim, pēc paris soļiem saprotu, ka ziepes ir. Melnais akmens saulē sakarsis tā, ka dedzina pat viegli pieskaroties. Aši piemetu dibenu zemē, un uzvelku zeķes. Arī caur tām karstums ir jūtams, bet tas ir izturams. Par pieturēšanos arī var aizmirst – metāla caurule ir vēl karstāka nekā akmens. Kā nebūt uztraušos augšā un atkrītu stulpas ēnā atgūties. Pēc tam var safotografēt apkaimi un pašu stupu. Lejupceļš ir nedaudz vieglāks, priecājos tikt atpakaļ uz zemes.

Tālāk turpinu ceļu līdz citam templim, kas atrodas nelielās pilsētas otrā pusē. To aplūkoju tikai no ārpuses, jo nav ne jausmas, kurās ēkās ne-budisti drīkst iet iekšā, kurās nē, jo informācijas angliski šeit nav. Atpakaļceļā piestāju pie vienas no augļu tirgotavām un iegādājos papaiju, ananāsu un banānu ķekaru. Netālu no tirgotavas man pakaļ steidzas kāds vietējais, kurš ir pārliecināts, ka esmu apmaldījusies. Uz kurieni es eju, tur nekā nav. Uz mājām, paldies, visu labu!

Lai arī esmu bijusi ārā vien pāris stundas, pastaiga karstajā saulē mani ir nogurdinājusi. Veldzējos dušā, mirkli atlaižos, tad jau pusdienas ir gatavas. Suna ar mājkalpotāju ir pagatavojusi rīsus, vistas kariju, dālu, tvaicētus zaļumus un redīsiem līdzīgus salātus. Manām garšas kārpiņām viss garšo labi, bet diezgan asi, tomēr nesasniedz līmeni, kad vairs nevar ieēst.

Tagad ir pats dienas vidus un neesmu spējīga uz neko citu, kā atlaisties gultā un dvest. Negulētā nakts rezultējas pēcpusdienas snaudā, pēc kuras mostos jau manāmi mundrāka.

Pievakarē mēs ar Sunu ejam ciemos pie viņas māsas, kas dzīvo kaimiņos, kalna galā. Ejam lēnām, pa ceļam apstādamās un pļāpādamas, līdz esam galā. Māsa aicina mūs iekšā un piedāvā pēcpusdienas tēju. Suna jau zinoši piesaka, ka dzeru visu, tikai lai cukuru neber klāt. Šeit jau otro reizi dabonu stāstīt, ka neesmu no ASV – nez kāpēc ģimenei radies priekšstats – ja pazīstu Šamu, kurš dzīvo Sietlā, tad arī es esmu no tās puses. Tā nu atkal velku ārā telefonu, rādu Eiropas karti un Latvijas vietu tajā. Visi arī brīnās, ka neesmu pie Šama un viņa sievas bijusi ciemos.

Pēc tējas dzeršanas ejam dārzā. Gan Suna, gan viņas māsa ir lielas dārznieces un vietējās floras pārzinātājas – viņas man rāda dažādus kokus un augus, stāstot kādu kaiti kurš dziedē. Ik pa laikam tieku pie kādas lapas, kas jānogaršo. Sunas māsas mazdēls ar škelmi acīs man pasniedz kādu lapu un skatās, ko teikšu. Gan jau neko indīgu man nedos, lieku mutē. Lapa izrādās dikti rūgta, bet tās labums esot asins attīrīšana, tad nu noēdu visu un saku, ka bija dikti laba. Lielākā daļa augu man ir sveši, bet daži no paziņām izskatās citādāk, nekā biju iedomājusies. Piemēram, šādi izskatās ingvers, kura sakni esam pieraduši lietot arī mūsu pusē.