Liels un apaļš mēness izgaismo pagalmu, kad dodamies ceļā. Pusčetros no rīta šoseja ir tukša un mierīga, līdz Rīgai aizbraucam vienā stiepienā. Ieskrienam vēl izdrukāt vienu papīru, tad gan uz lidostu. Pateicos par atvešanu un dodos uz Ukrainas aviolīniju reģistrēšanas vietu, pēc ilgiem laikiem man ir nododamā bagāža. Ziņkārīgi uzmetu uz svariem mugursomu, jo šoreiz tur esmu iekrāmējusi pašu vellu. Šis izrādās sver nieka 8 kilogramus, man ir atļauja uz 23.
Arī lidosta vēl ir pusmiegā, mans lidojums uz Kijevu ir pats pirmais. Iekāpjam mazā lidmašīnītē, kurā no 47 pieejamām vietām šodien aizņemtas 25. To zinu tāpēc, ka man priekšā sēdoša būtne ar stirnas acīm rūpīgi tincina stjuartu. “A kas šis par boeingu? (Šī, kundze, ir cita lidmašīna). A kā es nākamreiz zināšu, kur man būs jāsēž? Vai mūs gaisā dikti nekratīs? Utt.” Stjuarti laikam iziet kaut kādus īpašus laipnības un nervu nomierināšanas kursus.
Paceļamies debesīs kopā ar sauli, kas silti izgaismo zemi lejā, mākoņus apkārt un lidmašīnas salonu. Par spīti tam, ka manā rīcībā ir divi tukši sēdekļi un tikai dažas gulētas stundas, aizmigt nevaru. Mazliet salst, mazliet krata, mazliet traucē ļaudis, kas ķeras aiz kājām, ejot uz tualeti. Drīz jau atskan pilota paziņojums, ka tūlīt sāksim piezemēšanos.
Izkāpjot no lidmašīnas, acis atveras plati un ausis gandrīz aizlido prom. Diena ir saulaina, bet aukstais vējš ir pavisam traks. Mani tas ne pārāk priecē, jo esmu Kijevā tranzītā un, tā kā galamērķī ir ieplānots silts laiks, tad man nav līdzi biezā jaka. Nez kāpēc biju pārliecināta, ka Kijevā būs siltāk nekā Rīgā, prognozes solīja + 7. Ceru, ka diena iesils, jo pagaidām lidostas ceļu peļķes ir ledus klātas.
Izejot lidostas uzgaidāmajā zālē, mani uzrunā vīrs gados ar standarta “Taxi?”. Atsaku un domīgi veros apkārt. Pastāv iespēja, ka man te jābūt vienam ukraiņu draudziņam, bet nevienu pazīstamu seju nemana. Tā kā nebijām tā kārtīgi neko sarunājuši, tad īpaši nebrīnos un sāku lūkoties pēc biļešu automāta. “Taxi vīrs” turpina mani izprašņāt – ko vēlos un kā var palīdzēt. Saku, ka gribu līdz centram tikt. Kurai vietai? Man vienalga, kaut kur pastaigāt, vakarā lidinos atpakaļ. Tad vīrs iesaka labāk braukt ar autobusu, vilciena stacija esot nedaudz ārpus centra. Varēšu izkāpt kaut kādā stacijā, tālāk aizbraukt ar metro. Labi.
Samaksāju 60 grivnas (2 eiro) un stūrējam uz pilsētu. Apkārt viss ir diezgan nemīlīgs par spīti saulei. Pēc brīža piestājam kaut kādā Latgalītes atmosfēras vidū un šoferis nosauc “Harkovskaja”. Hmm, laikam tā vieta, ko man ieteica taksists, bet šeit izkāpj vien daži cilvēki. Nu, ja pūļa gudrība brauc tālāk, braukšu es arī! Drīz vien saprotu divas lietas – pirmā: mēs braucam uz to pašu dzelzceļa staciju, kas esot ārpus centra, un otrā: ceļš līdz galam maksā 100, nevis 60 grivnas. Atzīšos, vēl 40 grivnu man nemaz nav, bet laimīgā kārtā neviens man tās arī neprasa.
Pie dzelzceļa stacijas ir liela rosība un domāju, uz kuru pusi labāk doties. O, Puzata hata, mūsu Lidiņš. Tātad jādodas brokastīs! Pārliecinājusies, ka var maksāt ar karti, paņemu kārtīgas brokastis ar visiem sirņikiem saldajā (viss kopā maksā ap 2 eiro). Pēc brokastīm ārā vairs nešķiet tik auksts – vai nu kalorijas silda no iekšas vai tiešām diena sāk iesilt. Paskatījusies, ka līdz centram ir kilometri trīs, nolemju iet kājām. Ja mans īpašais plāns ir klīst pa pilsētu, kāpēc lai to nesāktu īstenot jau šobrīd.
Pēc dažiem kilometriem esmu sagurusi no kāpšanas augšup, nosalusi no aukstā vēja un sāk gribēties uz labierīcībām. Griežu iekšā pirmajā kafejnīcā, kas uzrunā – saucas Dzeltenums (olas). Interjerā un ēdienkartē goda vietā ir olas. Pasūtu kafiju, izvelku datoru un lēnām atkūstu. Mazā kafija izdzeras zibenīgi, paņemu vēl vienu. Rakstu šo ierakstu, izpētu, kādi notikumi šodien risinās Kijevā. Kā par spīti, viss, kas mani interesē, atrodas diezgan tālu no centra. Labi, turpināšu staigāt, tad jau manīs. Izskatās, ka šodien būšu pati ar sevi, manam draudziņam uzkrituši steidzami darbi.
Kad turpinu pastaigu pēc atpūtas, ir vēl siltāks un ainas ielu malās kļūst glītākas. Drīz esmu centrā un jau sāku atpazīt vietas. Zelta vārtu baznīcā ar karti norēķināties nevar, tad nu soļoju tālāk, līdz nonāku līdz Svētās Sofijas katedrālei. Tur karti ņem pretī, eju iekšā! Esmu šai vietai vairākkārt gājusi garām, bet iekšā nav iznācis pabūt (vai arī tas izdzēsies no atmiņas). Katedrāles sienas zīmējumi ir fantastiski, no katra stūra paveras bildes cienīgs skats. Nesteidzīgi klīstu riņķī, līdz nonāku līdz mazām durtiņām, kurās redzamas kāpnes. Sākumā pat sašaubos, vai pa tām drīkst iet. Izrādās, ka var, drīkst un vajag, jo tās ved uz otro stāvu, kur var ne tikai vērties uz visu daili no augšas, bet arī ieklīst sānu kambaros. Vienā no tiem slēpjas gaužām interesants darbs – māksliniece Oksana Mas izveidojusi svētbildes fragmentu no 15 000 ar roku apgleznotām Lieldienu olām, tādējādi sapludinot mūsdienas un pagātni.
Kad izeju no katedrāles, saule ir atgriezusies un žilbina acis, spoguļojoties zeltainos torņos. Pēc kvartāla priekšā nākamā daile – Svētā Mihaela klosteris. Iekšā valda viegli dūmakaina aura, ko rada daudzās vaska sveces un lūgšanas. Brīdi paklīstu starp svētbildēm, pievienoju vienu sveci pie bildes, kas šoreiz uzrunā, un dodos atpakaļ saulē. Šīs ēkas kupoli laistās vēl daiļāk un gribot negribot galvā par zelta pilsētu sāk dziedāt Grebenščikovs.
Aizeju līdz kalna malai, kur paveras varens skats uz apkaimi un upi. Arī vējš atkal iepūš stiprāk, jādodas atpakaļ pilsētā. Tālumā plīvo karogu mežs un diezgan krietns ļaužu pūlis iet demonstrācijā. Iemeslu īsti nezinu, bet pieņemu, ka tas ir saistībā ar drīzajām prezidenta vēlēšanām. Maidana skvērs gan ir miera un jautru čalu pilns, cilvēki bauda sestdienu un sauli. Nolemju ielu šķērsot nevis pie centrālās ielas, bet gan skvēra galā, tad paieties līdz globusa piemineklim. Brīdī, kad eju pa necilu pazemes pāreju, apstājos kā iemieta. Tuneļa vidū pilnīgi jocīgā vietā deg uzraksts “Pēdējā barikāde” – tā sauc restorānu, uz kuru man pirms pāris stundām Feisbukā ieteica doties bijusī kolēģe Anita.
Pati neticēdama, ka esmu tam netīšām uzskrējusi virsū, veru durvis un prasu pustumsā sēdošam pundurim, vai šeit ir restorāns. Esot gan. Bet, lai tiktu iekšā, esot jānosauc parole. Saku, ka to nezinu, jo vietu ieteikusi paziņa. Tad lai zvanot paziņai vai skenējot QR kodu uz sienas. Tā kā man telefonā šobrīd nav QR koda skanēšanas aplikācija, negribas čakarēties, to lādējot kaut kur pazemē ar sliktu zonu. Mani izglābj kāda ukraiņu – britu kompānija, kas kaut ko sarunā ar punduri un es eju šiem līdzi. Atverot nākamās durvis, paveras pavisam cita pasaule. Stilīgs koridors ar garderobi un sagaidošām meitenēm. Viena no viņām, uzzinājusi, ka gan es, gan pārējie ārzemnieki šeit ir pirmo reizi, novada mums īsu ekskursiju. Tajā viņa pastāsta par vietas vēsturi un izrāda dažādās letes, pie kurām varot dabūt pirmklasīgus ukraiņu ēdienu. Mēs neesam uz ēšanu mudināmi un, ieņemdami gadiņus, pasūtam pusdienas. Es šoreiz nogaršoju IPA alu, pīles kāju ar āboliem un piena mussu (?) ar šokolādi. Gardi, arī cenu līmenis diezgan pieņemams. Otrie maksā ap 4 – 6 eiro, zupa ap 2, saldais ap 3, alus 2 – 3 eiro.
Jūtu, ka nekādus dižos varoņdarbus vairs šodien nebūšu spējīga paveikt – kājas sāk sūdzēties par nogurumu, kā arī pulkstenis jau rāda pievakari. Līdz dzelzceļa stacijai gan vēl aiziešu, tam man pietiks gan laika, gan spēka. Ejot cauri lielam parkam konstatēju, ka pavasaris šeit ir pāris nedēļas priekšā mūsējam – krokusi jau beidz ziedēt, tulpes izbāzušas kārtīgus īkšķus, bet krūmāju galos jau rotājas zaļi lapu pušķīši.
Nedaudz pirms pieciem ieeju lielajā stacijas zālē un sāku raudzīties, kur lai nopērk biļetes uz vilcienu – atpakaļceļu gribu mērot citā veidā. Rūpīgi skatoties, uz vienas no sienām var pamanīt necilu plakātu, kas norāda biļešu kasi, kurā tirgo biļetes uz lidostu. Arī bankas kartes viņi pieņem, minūtes laikā esmu tikusi pie biļetes uz vilcienu, kas atiet piecos par 80 grivnām (2,50 eiro). Drusku pielieku soli, un dažas minūtes pirms pieciem ieklūpu vilcienā. Nez kāpēc uz lidostu viņi sūta tādus viena vagona vilcienus, kas šoreiz ir piebāzti līdz ūkai, par sēdēšanu var aizmirst. Nogurušās kājas visādi protestē, bet saku šīm, ka pēc dažām stundām viņas priecāsies par iespēju izstiepties – priekšā nakts lidmašīnā.
