Gultas tapšanas piedzīvojumi

Koks, Prasmes

Ievads: ko būvēsim?

Tieši pirms diviem mēnešiem, 16. janvārī, drusku samulsusi sēžu starp darbagaldiem, putekļiem, koka smaržu un vēl četriem cīņu biedriem. Šajā kursā esam trīs meitenes – es, Elīna, Žanete, kā arī divi puiši – Kaspars un Viesturs. Esam sapulcējušies, lai iemācītos strādāt ar koku un katrs uzbūvētu vienu mēbeli.

Kursa vadītāji – Inga un Ints, visiem pēc kārtas noprasa – kāda ir būvniecības iecere. Teorētiski mums jāizvēlas gulta vai galds, praktiski man vajadzētu abus. Abas meitenes iecerējušas uzbūvēt kārtīgus saimes galdus, Kaspara plāns ir divi nelieli, savstarpēji savietojami galdiņi, bet Viesturam ģimenē ir aktuāls šūpulīša jautājums, viņš būvēs to. Noklausoties kursabiedru ieceres, pieņemu spontānu lēmumu – būvēšu gultu! Vienkārši tāpēc, lai dzīvē būtu lielāka dažādība. Ātri parakājos interneta meklētājā par tēmu bed-books, jo gribu tādu gultu, kurai tuvuma ērti justos grāmatas. Parādu bildes mūsu skolotājiem, aši padiskutējam par iespējamiem risinājumiem un nolemjam, ka mana mēbele būs gulta, kuras galvgalis būs vienlaikus neliels skapītis – grāmatplaukts. Nākamais darbs – jāizvēlas, no kāda koka mēbeles taps. Ints pastāsta par ozola, gobas, bērza un citu koku labajām īpašībām un ne tik labajām. Viena no ne tik labajām īpašībām ir šo koku cena. Tas gan nav galvenais iemesls, kāpēc savam projektam izvēlos priedi – tā ir daudz vieglāka, mīkstāka un nedaudz draudzīgākiem putekļiem.

Iztirzājums: no skaidām uz zvaigznēm!

Nākamajā nodarbībā mūs sagaida Inta buss, pilns ar dēļiem, uz kuriem sarakstīti dalībnieku vārdi un Ingas uzzīmētie mēbeļu projekti – lūk, kādai jāizskatās manai gultai.

Šobrīd gulta aizskatās šādi. Tiešām neticas, ka dažu nedēļu laikā no šīm dēļu kaudzēm taps visi mūsu iecerētie objekti.

Pirmais darbs ir saplānot mēbelei nepieciešamās detaļas, tad rūpīgi aplūkot dēļus un savilkt uz tiem taisnas līnijas, pa kurām izzāģēsim detaļu izejmateriālus. Taupīgiem cilvēkiem (lasi man) šis nav viegls uzdevums, jo brīžiem miza iet vienlaidus gar malu, bet pēkšņi ievijas dziļāk dēlī, atņemot platumam vairākus centimetrus. Tāpēc jārēķina līdzi nepieciešamais garums, lai pēc iespējas ekonomiskāk izmantotu pieejamos materiālus. Kad ģeometrijas uzdevums paveikts, sākas pirmais izaicinājums. Ar lielu, briesmīgi rūcošu un skaidas uz visām pusēm šķaidošu ripzāģi ir jānozāģē nost dēļa malas pa novilktajām līnijām. Tas jādara no brīvas rokas. Man šķiet, ka mēs visi esam bijīgi pieklusuši, kad Ints ar ierastām rokas kustībām nodemonstrē pirmo zāģējienu. Lai gan visiem instrumentiem esam izgājuši drošības instruktāžu, kas īsumā rezumējot nozīmē – nebāzt knaģus kur nevajag – pārliecība, ka to izdosies izpildīt, nav. Viens nejaušs žests un vari palikt bez knaģiem. Lēnām un uzmanīgi, Intam stāvot aiz muguras, visi pamēģina sadraudzēties ar rūcošo nezvēru.

Godīgi, šajā brīdī esmu pārbijusies. Visa mana dzīve beidzamos gados sastāv no secinājumiem – šo es varu izdarīt un šo vairs nē. Nostājos pie zāģa, uzlieku respiratoru un brilles un sāku zāģēt. Un nevaru. Caur respiratoru nevaru tikt pie pietiekama skābekļa daudzuma, brilles no elpošanas aizsvīst, lāgā neredzu ko zāģēju. Zāģa galā vēl organizatoru meitene fotografē, bet tai brīdī nav ne spēka, ne laika palūgt, ka nevajag. Man patīk fotografēt un fotografēties, bet ne tādos brīžos kā šis. Varbūt to no malas neredz, visticamāk tā. Kā nebūt sakoncentrēju visu paniku un pabeidzu iesākto dēli. Tad aši izslēdzu zāģi, norauju respiratoru un mēģinu tikt pie gaisa. Pārējie ar redz, ka kaut kas nav kārtībā, šķiet, ka esmu arī šos mazliet sabiedējusi. Atguvusi runas spējas, pāris vārdos pastāstu, ka zāģis nav vainīgs, bet gan mana plaušu slimība. Es to neslēpju, bet negribas katru iepazīšanos ar jauniem cilvēkiem sākt – labdien, esmu Zane, lūdzu rēķinieties, ka pie katras mazākās fiziskās slodzes varu netikt galā. Visi, protams, ir saprotoši un arī man pašai, kad esmu nomierinājusies, izdodas nozāģēt vēl dažus dēļus, bet lielo vairumu Ints ašām un profesionālām rokas kustībām izlaiž caur agregātu manā vietā, atliek tik tos paņemt pretī. Pēc šīs nodarbības dodos prom diezgan drūmā noskaņojumā, varbūt tiešām esmu izvēlējusies kaut ko nepiemērotu un mans senais sapnis par kokapstrādi būs jāliek “vairs nevaru” kaudzītē.

Laimīgā kārtā starp nodarbībām ir nedēļa laika, lai atgūtos. Trešā reize ir pilnīgs pretstats – šoreiz uzmanības centrā ir ēvelēšana un tas jau ir kaifs. Sākumā nogludina vēderu vienai dēļa pusei, tad visu čupu laiž caur biezuma ēveli, bet beigās noleņķo maliņas. Tā ir tāda kā dēļu pirts – vienā galā stāv šķībi, greizi, drusku šmucīgi tēvaiņi, bet pēc pabūšanas ēvelē visi kļūst gludi, balti un smaržojoši.

Mans pirmais pārsteigums ir tāds, ka dēļiem nav jābūt vienādam platumam abos galos, daudzi ir trapecveidīgi un tas ir ok. Jo nākamajā uzdevumā ir atkal jāņem talkā ģeometrija un jāsaliek saēvelētie dēļi tā, lai tie saguļ kopā, veidojot mēbelei nepieciešamās detaļas. Mana detaļu modes skate izskatās šādi.

Kad esam ar Ingu izveidojušas labāko dēļu saderību, Ints vēl nāk ar savu lāzeraci pārbaudīt, vai maliņas saguļ pietiekami cieši kopā. Ja redz, ka īsti labi nav, paņem vainīgo, pāris reizes nolaiž pa ēveli, tad atkal pieliek pie acs un, apmierināti palokot galvu, noliek atpakaļ vietā. Šo detaļu dēļu gali rūpīgi jānomarķē, lai pēc tam varētu tos atkal salikt kopā tādā pašā secībā. Tālāk šodien netiekam, jo neviļus pienācis pusviens naktī. Kad iesākumā skolotāji teica, ka sākam darboties sešos vakarā un raujam līdz naktij, nodomāju, ka šie joko, bet nē. Vidējais nodarbību beigu laiks ir vienpadsmit vakarā.

Nākamā reize ir smalka darīšana – visas mēbeles detaļas jādabon kopā. Iesākumā uz tām uzzīmē līnijas, kur būs savienojumi un atzīmē, ka vienā pusē tiks izborēts mazais, otrā lielais caurums. Tad dēļus piestiprina pie darbagalda un ar frēzi izgrebj attiecīgos caurumiņus, kuros saliek tapas jeb, kā mēs tos saucam, cepumiņus. Ar to lieta nav galā. Jaucam detaļas ārā, nesam uz otro stāvu, kur tās tiek salīmētas kopā. Starp katru dēļu rindu tiek ieziesta PVA 3 līme kokam, tad visa detaļa sastiprināta no sāniem abos galos, liekot gar malu taisnas palīglīstes, tad visu sažmiedz kopā vairākās vietās no augšas un lejas, arī neaizmirstot par palīgklucīšiem, lai nesabojātu detaļas dēļus. Līme nedaudz spraucas ārā pa šķirbām, tā jānogriež pēc kādas pusstundas, jo pēc tam šī neganti sacietē. Tad var iet mājās un ļaut detaļām savilkties līdz nākamajai reizei.

Pēc nedēļas esam klāt divās personās. Esmu saskaņojusi ar visām iesaistītajām pusēm, ka pie slīpēšanas darbiem ņemšu palīgā Eduardu. Detaļu ir daudz un, lai tās visas glīši apstrādātu ar slīpmašīnu, kādas stundas sešas jādzīvo putekļu pilnā telpā, protams, ar respiratoru. Esmu pamēģinājusi un konstatējusi, ka mazus slīpēšanas darbiņus varu veikt, bet pie lielā apjoma priecājos par palīgu. Kamēr notiek slīpēšana, mēs ar Intu veicam urbumus gultas konstrukcijā. Aprēķini ir Inta ziņā un neizlikšos gudrāka nekā esmu – es šito matemātiku atkārtot nevarētu: kurš urbums, kādā diametrā, kādā dziļumā… Kā Ints spēj to visu izdomāt vienlaikus pieciem un pat vairāk projektiem (kādā brīdī esam saslēgušies ar paralēlgrupu), tā ir neticama spēja! Bet vienu gan sapratu – urbt man dikti patīk!

Atzīšos – ap šo laiku man ir sajucis reižu skaits, jo sākam apmeklēt nodarbības ne vien ceturtdienās, bet arī piektdienās, kad strādā paralēlgrupa. Šie atkal pieslēdzas ceturtdienās, kas iesākumā bija tikai mūsu grupas dienas. Vienmēr ir kāds, kas kādā reizē netiek, arī man sanāca vienu nedēļu izlaist dēļ Berlīnes brauciena, vienu nedēļu netika paši skolotāji. Lai nu kā, viena no piektdienām ir mana laimīgā diena, jo esmu faktiski viena pati, vēl daži darboņi ieskrien uz mazu mirklīti. Šī ir tā reize, kad visas detaļas tiek stiprinātas kopā, un lēnām sāk iezīmēties mēbeles aprises. Atkal jāsaka – pati es to neizdarītu. Tā kā manas iesācēja detaļas nav super precīzas, tad vietām Ints pievelk ciešāk, lai tas viss turētos kopā, vietām piedomājam kādu milimetru. Vienai no plāksnēm pat jāpieaudzē viens dēlis klāt, kaut kas man rēķinos bija sajucis. Savukārt diezgan sarežģītas sānu detaļas, kas visas trīs bija atšķirīgas, man izdevies sarēķināt pareizi – pilnīgi neticas! Ints veic lielos skrūvēšanas darbos, es skraidu apkārt kā medmāsiņa – ar naglu, kas notriepta ar līmi un “cepumiņiem”, kas tiek iesisti virs skrūvēm un noslīpēti līdz ar virsmu.

Ints domā 🙂

Pēdējās reizes paiet slīpējot jau salikto mēbeli, izgatavojot un pieskrīvējot saplākšņa daļas vienā no aizmugures sienām un pamatnē zem matrača. Īpaši forši ir urbt apaļos caurumus un pēc tam apstrādāt tos ar mazu un žiperīgu virsfrēzi, tāds jaukumiņš. Virtuves iekārtu klāsts vienkārši nobāl kokapstrādes instrumentu dažādības priekšā.

Beidzot klāt ir brīdis, kad viss tiek salikts kopā. Gultas rāmis piekļaujas galvgaļa skapim, saplākšņa pamatne – līstītēm rāmja konstrukcijas iekšpusē. Gatavs! Skatoties uz mēbeli galīgi nerodas sajūta, ka tajā ieguldīts tik daudz laika un darba. Protams, profesionālim tas ietu daudz ātrāk, bet tāpat visas iepriekš minētās (un neminētās) darbības ir jāveic.

Esmu priecīga, ka process ir galā. Lai arī lielāko daļu no šīs darbošanās tik tiešām izbaudīju (tāpat kā sarunas un jokus ar kolēģiem un pasniedzējiem), tas projekts man jau bija nedaudz apnicis. Vēl, protams, ir palikuši pāris soļi – gulta jāatved mājās, jāpieliek daži plauktiņi iekšpusē un viss jāievasko. Bet tas jau šķiet tīrais nieks uz kopējā fona.

Ar “kursabiedrenēm” Elīnu un Žaneti

Nobeigums: pārdomas un secinājumi

  • Darbnīca Koki – vieta Rīgas centrā, kas aprīkota ar plašu iekārtu un instrumentu klāstu un piepildīta lieliskiem cilvēkiem. Stāvvieta par demokrātiskām naudiņām. Manā gadījumā trūkums ir izvietojums divos stāvos, jo grūti pārvietoties pa trepēm, īpaši ar smagu nesamo.
  • Izmaksas – lēti nav, bet pamatoti. Mācību kurss maksā 363 (300 + nodokļi) + materiāli (130 dēļi (palika pāri vēl kam citam) + 60 saplāksnis, furnitūra, sīkumi + 32 vasks = 585 eur) Jāatceras vēl par matrača izmaksām. Nemaz nerunājot par darba stundām. Šajā gadījumā es uz šo naudu skatos kā investīciju izglītībā, bet gulta ir kā patīkams blakusprodukts. Izmaksas katram, protams, būs individuālas, iespējams, darbnīca mainīs cenu politiku, materiāli katram būs citi. Bet ar kādiem 500 eirikiem šādai atrakcijai vajadzētu rēķināt. Tagad arī citām acīm skatīšos uz individuāli veiktiem koka izstrādājumiem 😊.
  • Cilvēki. Pirmkārt, cepuri nost pasniedzēju priekšā! Varbūt no šī ieraksta to bija grūti nolasīt, bet mans galvenais palīgs-rūķis visā procesā bija Inga. Viņa ar acs kaktiņu redzēja, kurā brīdī jāpasniedz palīdzīga roka pie ēveles un kurā brīdī noderēs uzmundrinošs vārds. Ints, savukārt, nebeidza pārsteigt ar humoriņu un radošumu – darbnīcā ir tik daudz visādu mazo izgudrojumu, kuru autors ir Ints, ka ne nobrīnīties. Vēl pirms pāris dienām kursabiedrs vaicāja, kā izveidot savdabīgu savienojumu ķeblīša kājām, līdz nākamajai dienai Intam bija risinājums rokā! Un, protams, profesionāļa skats un roka, bez kurām šīs mācības nebūtu iespējamas. Ļoti pretimnākoši ir arī darbnīcas saimnieki – Mikus, kuru pazīstu no šīs vai iepriekšējās dzīves un Guna, kura mani sākumā nobiedēja ar fotoaparātu, bet būtībā ir dikti feins cilvēks. Ar kursabiedriem kopēja darbošanās sanāca diezgan maz, jo pēc ģenerālo lietu izstāstīšanas katrs pamatā strādāja ar savu projektu ļoti individuāli, bet tāpat kopīga putekļu rīšana un vakara nogurums satuvināja, vienmēr varēja just, ka pārējie ir gatavi pieturēt dēli vai palīdzēt staipīt smagumus, par ko paldies! Lielais paldies arī Eduardam par putekļu devas apēšanu manā vietā un palīdzēšanu arī tālākajā procesā!
  • Mācību process. Man piemīt tieksme pēc katra darba pārdomāt – ko varētu darīt labāk vai citādāk. Iespējams, es būtu priecājusies kursa sākumā saprast tādu kā ģenerālplānu – kādas darbības būtu jāveic un kāda būs secība. Otra lieta – galvenais izaicinājums bija piesaistīt Inta uzmanību, jo bez viņa padoma bieži vien nevarēja virzīties uz priekšu un sanāca tāda kā dīkstāve. Tur laikam neko nevar darīt, jo Ints ir viens, bet mēs daudzi. Es šo lietu ar laiku atrisināju, paralēli gatavojot kaut kādus mazos ķiņkēziņus.
  • Instrumenti. Viens no maniem mērķiem bija labāk iepazīt kokapstrādes instrumentu dažādību un pielietojumu – tas arī izdevās. Tagad ir cita problēma, gribas tādus iegādāties, lai gan racionālā pamatojuma nav. Un vairs negribas mājās neko cakināt ar rokas ēveli, kas esi redzējis, cik ātri un precīzi lietas var izdarīt ar stacionāro aparātu. Būs jāturpina draudzēties ar darbnīcu 😉. Jā, un vēl. Ar lielo ripzāģi es darba gaitā pat sadraudzējos, izrādās šim vajag savu pieeju, tad viņš uzvedas labi. Savukārt, leņķzāģis, ko pazīstu vislabāk, jo pašai līdzīgs ir mājās, man pēdējā reizē aizlidināja kluci pa gaisu, atgādinot, ka ar iekārtām nekad nedrīkst zaudēt modrību un pietāti!
  • Laiks. Darbošanās ar koku prasa laiku un pacietību. Bieži vien nav ne viena, ne otra. Man vairākas reizes bija doma atcelt darbošanos, jo nākamajā dienā darbā bija mūsu organizēti pasākumi (kas nozīme, ka daudz darāmā, plus pašam pēc kaut kā jāizskatās), bet priecājos, ka tomēr to neizdarīju. Laiks darbnīcā rit pavisam citā dimensijā un fokusēšanās uz veicamajiem darbiem (īpaši ar instrumentiem) nepieļauj smadzenēs paralēlās domas. Kad esi izgājis ārā pusnaktī, tad saproti, ka fiziski esi noguris, bet galva ir atpūtusies.

Nu tad tā – esmu centusies šo manai dzīvei nozīmīgo projektu aprakstīt godīgi no visām pusēm – augšas un lejas, grūtības un gandarījumu. Protams, esmu ļoti priecīga par apgūtajām prasmēm, iepazītajiem cilvēkiem un jauno gultu! Tagad ir pilna galva ar idejām, ko vēl gribas uzbūvēt, vien zinu to, ka nākamais būs kāds mazāka apjoma projekts. Un, ja vēl kādu aizrauj koks – darbnīca Koki – recommend!

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.