Nākamais solis

Man vienmēr paticis apmeklēt dažādas konferences, seminārus, lekcijas un citus pasākumus. Lieliska iespēja gan no ikdienas atslēgties, gan cilvēkus satikt, gan idejas sasmelties vai saģenerēt. Visi mani darba devēji ir arī aktīvi atbalstījuši šo vēlmi, veltot šādiem izgājieniem gan laiku, gan finanses. Tagad, esot brīvmākslinieka statusā, ne vienmēr izdodas nonākt visos pasākumos, kuros gribētos, jo daži no tiem ir gana dārgi. Kad ieraudzīju šī gada “Subject Creativity” runātāju klāstu, nodomāju, ka būtu ļoti forši tur nonākt un vēl (ieraugot cenu) iedomājos, ka varētu piedāvāt sevi kā brīvprātīgo, izveicot ko derīgu organizācijas vārdā. Tālāk par domāšanu netiku un, kā izrādījās, tas nemaz nebija nepieciešams. Aptuveni pēc nedēļas organizatori paši mani atrada ar priekšlikumu uzrakstīt pārdomas par radošuma tēmu nākamā gada plānotājā, kā paldies piedāvājot iespēju piedalīties konferencē un dažus plānotājus piedevām. Urrā! Šķiet, teju nākamajā dienā tapa plānotāja materiāls un biļete bija e-pastā.

Konference, kā parasti,  bija ideāli noorganizēta un lielākā daļa runātāju – iedvesmojoši bez gala. Arī telefonā piefiksēto domu saraksts šoreiz bija gana apjomīgs, šeit gribēju padalīties tikai ar vienu.

Ir tā, ka vairums atziņu ir “ēterā” jau sen, tu vari būt tās pat garāmejot dzirdējis, bet pa īstam saklausi tikai tad, kad tev pašam tās ir aktuālas. Tāpēc mani šoreiz visvairāk aizķēra tieši pirmā runātāja, Ugunsskolas Laura, kuras stāstā tika uzskatāmi izklāstīts, kāpēc bieži vien dzīvē mēs nevaram visu izplānot, paredzēt, izrēķināt. Jo mēs vienkārši nezinām – kas notiks, kas būs jādara. Un rezultāts ir tāds, ka mēs tā arī neuzdrošināmies pieķerties ieceres realizācijai – atliekot to malā “uz laiku” vai atmetot pavisam.

Bet maģija ir tāda – ja mēs zinām, kā spert nākamo soli uz priekšu, ar to pietiek. Pēc tam uzzināsim, kā spert nākamos. Kur, kāpēc, ar ko. Līdzīgi kā mašīna, kas naktī izgaismo tikai nelielu ceļa gabaliņu, bet ar to pietiek, lai tiktu uz priekšu. Lai nonāktu no Rīgas līdz Valmierai, mums nevajag redzēt uzreiz visu maršrutu, bet tikai tos daždesmit metrus sev priekšā.

Ar Camino ir tāpat. Ja tu paskaties kartē, 800 km šķiet kā bezgalība. Kā būs, kas būs, vai es varēšu? Un tad tu domā – vai tu vari šodien pasper vienu soli, tad nākamo, tad vēl nākamo. Vienu kilometru, tad nākamo, tad vēl nākamo. Vai tu varēsi šodien “nolauzt” 20 kilometrus? Nav svarīgi, cik bija vakar, nav svarīgi, kas notiks rīt. Cik tu vari noiet šodien? Un nemanot, solis pēc soļa, kalns aiz lejas, kilometrs aiz kilometra – un tu esi galā. Aiz muguras ir astoņi simti kilometru, smieklu, asaru, sviedru, litru, smaržu, miglu un smilšu. Bet tu pats esi galā. Kas, cita starpā, nav nemaz tik svarīgi. Katrā ziņā – ne tik svarīgi kā tie kilometri, smiltis, smiekli un pārējais.

Bet bieži vien mēs “noraustāmies” no tiem 800 kilometriem, no palikšanas vienatnē, no palikšanas bez darba, no piezvanīšanas VID, no aiziešanas pie ārsta, no… kā tik vēl nē. Jo domas – es nezinu visu procesu, es neredzu visu ceļu, es vienkārši nezinu, kas notiks, kas būs jādara (un attiecīgi, vai to varēšu), ņem virsroku. Es nerunāju par jums. Es runāju par sevi. Cenšos iespert pati sev pa to vietu, pa kuru saņēmuši spērienu, pat eži iemācās lidot.

Nu, lūk. Lauras pretbaiļu recepte ir sekojoša (cita starpā, tīri intuitīvi esmu savās lekcijās teikusi ko līdzīgu), šādās situācijās uzdot trīs jautājumus:

1. Kas ir sliktākais, kas var notikt?
2. Kāds būs risinājums, ja notiks sliktākais?
3. Ko darīt, lai sliktākais nenotiktu?

Man bieži vien pietiek ar pirmo jautājumu. Piemēram, ceļošanas gadījumā vēlme iepriekš rezervēt palikšanu (kas bieži vien izmaksā krietni dārgāk), parasti saistās ar bailēm, ka nebūs kur palikt. Tiešām? Ja vien mēs nerunājam par kādu ļoti specifisku vietu un situāciju, izdevīgu palikšanu vienmēr var atrast. Un tad es pajautāju – kas ir ļaunākais, kas ar mani var notikt, ja man šonakt nebūs rezervēta viesnīca? Lielākā iespēja – es atradīšu vietu un samaksāšu vairāk, nekā esmu radusi tērēt. Un pats ļaunākais – man būs līdz rītam jāpasēž kādā bārā, stacijā vai kur citur. Un? Nomiršu, saslimšu, sakaušos? Visticamāk, nē. Un praksē šādas situācijas parasti ir viena no simts, un tad jau tu izdomā, kā tikt galā.

Tāpēc tagad mācīšos iet arī (sa)dzīvē – neredzot mērķi jeb neredzot ceļu līdz tam. Jāpietiek ar virzienu, spēku un vēlēšanos spert soli uz priekšu. Un vietu šim solim.