Mīlestības vēstule

Domas, Dzīve

Man bieži par Tevi jautā. Kā Tu izskaties, kā runā, ēd, dziedi, salsti, klusē? Kādreiz man nebija viegli atbildēt, bet ar katru nākamo reizi, ar katru attālināšanos, kļūst vieglāk. Tavs izskats pa šiem gadiem ir nedaudz mainījies – kāda grumba vairāk, kāda rēta vairāk, kaut kas izjaukts un kaut kas sakārtots. Bet, pašā būtībā, Tu vienmēr esi bijusi tāda – pacietīgi gaidoša, kamēr kāds ieraudzīs, sapratīs, sajutīs. Man arī sākumā patika tavs siltais un saulainais noskaņojums, bet domu migla un nebeidzamā lietus mantra šķita garlaicīgas, pat nomācošas. Bet tad es sapratu, ka Tu nemainīsies. Tu vienkārši tāda esi, neatkarīgi no tā, vai tas kādam patīk, vai nē (kā man  no Tevis mācīties). Šķiet, tobrīd es iemīlējos vēl vairāk.

Kad man par Tevi prasa, es stāstu par Tavu bezgalīgo dāsnumu – Tavas saujas vienmēr ir pilnas ar gardumiem un labumiem, kas bez atlīdzības pieejami ikvienam, kas zina, kā tos paņemt un pielietot. Es stāstu par tavu mainību – dienām, kad uzmirdzi tik balti, ka acis jāpiever skatoties; dienām, kad gribas saritināties tavās sūnu zaļajās acīs vakara saulē; dienām, kad tavos matos plīvo vētra un dienām, kad pelēkums ir viskošākais notikums. Par tām visvairāk.

Es stāstu par tiem, kas Tevi veido un par tiem, kas Tev dara pāri. Es arī dažreiz. Es stāstu par cilvēkiem, kas prot Tevi izrakstīt, izdziedāt, aizstāvēt, izdejot, iekodēt, izvārīt zaptē, izsviedrēt bērzu slotā, iemīcīt krūzē, satīt kamolā, iededzināt svecē. Paņemt klēpī un aiznest pasaulē. Atvest pasauli pie Tevis.

Lai kur es būtu, Tu esi ar mani. Jo Tu esi es. Es esmu Tu. Tikai dažreiz to piemirstu.

Daudz laimes, Latvija!

 

Līgas Eglītes foto.

5 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.