Ir tādas (pār)domas, kuras nav piesietas konkrētai Ceļa dienai, bet dzīvo galvā ilgāku laiku. Tās var paust jebkurā dienā, kad mazāk piedzīvojumu vai vairāk laika rakstīšanai. Nu lūk, viena no domām, kas plivinās prātā kopš dzimšanas dienas telefona sarunas ar draudzeni, ir tāda, ka par Ceļa noiešanu var spriest tikai brīdī, kad esi to nogājis. Sarunas laikā biju kādus 250 km no Santjago, un draudzene teica, ka tas jau faktiski skaitās noiets. Nē, nē. Esmu redzējusi Hilarijas kāju problēmas pirmajā Ceļā, kas nocēla viņu no trases īsi pirms Santjago. Mēs nekad nezinām, kurā brīdī “uzdos” kāda locītava, saite, muskulis vai kas cits. Tāpēc “hop” teikšu tikai tad, kad būšu galā.
Principā iepriekšējā rindkopa bija paredzēta iepriekšējam ierakstam par 100 atlikušajiem kilometriem. Neierakstīju to, jo bija interesantākas lietas, ko darīt. Tagad naktī, jau kuro stundu grozoties un cenšoties atrast nesāpīgu pozu, jo īpaši piedomāju par tēmu. Vakar vakarā, ne no šā, ne no tā, pēkšņi sāka sāpēt gūžas labā mala. Un tā, ka to faktiski nevar pakustināt skaļi nebļaujot.
Pēc teju negulētas nakts cenšos piecelties un tikt līdz labierīcībām. Tas izdodas ar grūtībām. Šodienas 25 ejamie kilometri šobrīd šķiet kā attālums līdz bezgalībai un atpakaļ. Kā nebūt saģērbjos, sakrāmēju somu un nonāku brokastu vietā. Sēžu spožām acīm un mēģinu kaut ko apēst. Pārējie, uzzinājuši, kas par lietu, piedāvā pretsāpju līdzekļus un ideju šodien pārvietoties ar autobusu. Man šī doma nepatīk, tomēr šķiet prātīga. Kad apvaicājos bufetniecei par autobusu, viņa noplāta rokas – neesot šeit autobusu. Vienīgi taksis. Labi, drošības pēc piefiksēju kaimiņu ciema taksista telefonu, ierauju ibumetīnu un mēģinu soļot. Pirmie soļi ir traki, bet pēc tam kaut kā aiziet. Kad pārējie mani apdzen un prasa, kā es jūtos, atbildu, ka, ja esmu varējusi noiet vienu kilometru, gan jau noiešu arī pārējos.
Rīts ir lielisku krāsu piesātināts, beidzot satieku arī slaveno čehu pāri kas kopā ar suni mēro Ceļu no mājām. Priecājos, ka tomēr tieku uz priekšu, dzīve šķiet diezgan izdevusies. Līdz brīdim, kad melnie mākoņi virs galvas vairs neprotas, un sāk līt. Ietinos pančo un čāpoju tālāk. Ceļš izved klajā laukā, kur vējš pārvieto lietu teju paralēli zemei. Faktiski plosās neliela vētra.
Nu jau mans optimisms vairs nav tik izteikts un prasu sev, ko ellē es daru kaut kādā Spānijas čuhņā, izmirkusi un savārgusi. Šobrīd mani neinteresē nekas cits, kā nonākt sausā un siltā vietā. Varētu jau stopēt, bet mašīnu nav. Brīdī, kad dzeltenās bultas pagriežas prom no asfalta, apstājos un domāju, ko darīt. Ja iešu tālāk pa kalnu taku, transports nespīd. Ja turpināšu iet pa asfaltu, tas var aizvest prom no Ceļa vai izrādīties šodienai galīgi nevajadzīgs līkums. Sāku jau ķeksēt telefonu no kabatas (kas lietus laikā nav ļoti vienkārša atrakcija), kad izdzirdu motora skaņas. Pagriežos un ieraugu tuvojamies baltu pikapu. Paceļu roku un, tavu brīnumu, šis apstājas.
Noskaidrojusi, ka auto brauc man vajadzīgajā virzienā, kāpju iekšā. Šoferis gan saka, ka viņi braukšot tikai kilometru vai divus, bet tā kā tie ir kilometri kalnā, tad tas nav “tikai”. Pa ceļam šoferītis prasa, vai es negribētu kafiju. Brīnos, vai tad šeit ir kāda kafejnīca tuvumā. Nē, pie šiem mājās. Oj, labprāt. Labie cilvēki, kā izrādās brālis um māsa (kurai šodien ir dzimšanas diena) ieved mani virtuvē, kur kāda sieviete gatavo ēst, bet maza būtne asistē. Drīz manā priekšā ir karsta kafijas krūze un cepumi. Atsilusi un apžāvējusies, nebeidzu vien pateikties ģimenei par šobrīd tik ļoti nepieciešamo palīdzību. Uz atvadām vēl tieku pie mazās Anastasijas bučas un, protams, Buen Camino. Paldies, paldies!
Tagad lietus ir rimies, un labie cilvēki ir mani sasildījuši gan fiziski, gan morāli, tāpēc turpinu soļot raiti un priecīgi. Grūtākais brīdis ir kāda pagalma šķērsošana, kurā laiskojas pieci suņi uz brīvām kājām. Tieku cauri ar vieglu uzrūcienu.
Esmu nogājusi divas trešdaļas no šodienas maršruta, kad atkal sāk pieklājīgi līt. Brīdī, kad beidzot parādās pilsētā ar iespēju paēst, šauju iekšā otrajā krogā, jo redzu tur pazūdam spāņu jauniešu kompāniju. Uzgaidāmā telpa ir tumša un nemīlīga, jau sāku domāt, ka iestāde ir slēgta. Nē, nē, spāņi apgalvo, ka viss esot kārtībā. Pēc brīža mūs aicina tālāk uz vienu no ēdamzālēm. Un tad tik sākas! Pirmais parādās uzkodu šķīvis ar dažādām gaļām un krabju salātu paplāte. Faktiski esmu paēdusi. Pēc tam seko zupa. Tad otrais – gaļa un kartupeļi, bet punkts uz “i” ir kafijas pudiņš. Par šīm pusdienām saku paldies Lailai (pāāāl – dies), tad uzstīvēju atpakaļ pančo un dodos pieveikt pēdējos 5 km. Teiksim tā, viegli tie nav, jo ibumetīna maģija lēnām izplēn, bet galā esmu.
Šonakt paliekam ļoti īpašā vietā – klosterī Sobrado dos Monxes. Mani piereģistrē jautrs un pļāpīgs britu mūks, bet cits tēls pavada uz celli. Pēc dušas uzskrienu virsū Hildei un Šamam, kuri jau labu laiku ir šeit un paguvuši visu izpētīt. Pirms dodamies vakariņās, lūdzu, lai Hilde man aši parāda “hailaitus”. Baznīca esot jāredz, apgalvo Hilde.
Wow. Milzīgā akmens celtne vairs sen netiek izmantota, jo to nevarot ne uzturēt, ne piesildīt. Pa jumta kupoliem un logiem laužas iekšā efejas, sienas apsūno. Vakara klēslā tas šķiet tik mistiski. Man šķiet, ka šī ir skaistākā baznīca, kurā esmu bijusi, tāpēc Šams lai piedod (un pagaida). Izložņāju visus pakšus, pārbaudu akustiku. Pasakaina vieta, pieejama arī tūristiem.
Tad gan laiks doties vakariņās. Šovakar uzsauc Hilde, jo tas ir viņas atvadu vakars. Rīt viņa noies pēdējo posmu, bet no vietas, kur Camino del Norte atkal satiek Camino Frances (ar visām no tā izrietošajām sekām), brauks uz Santjago ar autobusu.
Attākums: 27 (24) km
Izdevumi:
Nakšņošana – 6
Pārtika – 17
Kopā: 23 eiro
Signe
Zane – visas labās domas Tavā virzienā! Mēs neesam personīgi pazīstamas, bet lasu Tavus ceļojumus laikam kopš pingvīnu laikiem – lasu kā ļoti interesantu grāmatu, gan par vietām, gan cilvēkiem un Tavām pārdomām par dzīvi, lietām, vietām… Lai Tev veselība atgriežas pilnībā un izdodas līdz galam noiet :))) vai arī noiet tik, cik un kā Tavs ceļš šoreiz ejams!