Izejot no auberģes, apņem rīta drēgnums. Arī Hosē iet garām, ierāvis plecus un rokas berzēdams, termometrs rādot plus piecus grādus. Zābaki, kas pa nakti bija jāatstāj ārā, pievilkušies ar mitrumu, tāpēc priecājos, ka šodien esmu izvēlējusies biezās zeķes. Un vispār – labi, ka neatdevu tās Elenai kopā ar lakatu un vēl pāris mantām (tāda ideja man vienubrīd figurēja). Tagad noder jebkas, kas spēj sniegt siltumu.
Siltumu dod arī izdzertā kafija un brokastis. Man vēl bija aizķērusies vārīta ola no vakardienas, bet poļi padalījās ar čorizo un sieru, attiecīgi sanāca normāli paēst.
Šodien atkal rīts sākās ar kārtīgu kalnu. Pirmajā stundā esmu nogājusi ikurāti 1,4 Endomondo kilometrus. Vakar rakstīju Eduardam, ka šodien būs grūta diena. Jā, pirmdiena, viņš piekrita. Šeit, Camino, visas dienas ir vienādas un grūtās no ne tik grūtajām atšķir kalni un kilometru skaits.
Šodien daru kaut ko pirmo reizi – blogoju “on the go”. Tā kā vakarā tāpat viss jāraksta telefonā, bet tagad, kāpjot augšup, tāpat jāstāv – kāpēc nepamēģināt piefiksēt notiekošo uzreiz. Vakarā atliks vien piespiest pogu “publish”. Labi, redzēs, vai tas strādās. Protams, šo pieeju var izmantot tikai garos kāpienos augšup, pārējā laikā jāskatās apkārt un zem kājām.
Pēc nepilnām divām stundām kalna kore ir sasniegta. Īsu brīdi var priecāties par skatiem uz ieleju iepretim, tad atkal ceļš ieved eikaliptu mežā. Kolīdz esmu uzsākusi kāpienu lejup, mani apdzen spāņu vīrs no mūsu auberģes, kas ar saviem rateļiem grabina no Irun pilsētas jau trešo mēnesi. Viņš bieži paliekot vairākas dienas vienā apkaimē un uz priekšu virzās lēnītēm.
Satieku spāni vēlreiz jau pilsētā, kur viņš cītīgi lasa valriekstus zem koka. Noprasu viņam, kā ir ar svaigu riekstu ēšanu, šis šķobās un atbild, ka vēderam tas var nepatikt. Nedēļu vai divas tie jāpatur saulītē, tad esot cita lieta.
Šajā pilsētā dārzkopība ir cieņā – visapkārt plešas jau dzeltēt sākuši pupu lauki, kas krasi kontrastē ar koši zaļajām salātu rindām.
Biju iecerējusi piestāt uz kafiju, bet veikalā pārdeva pastāsta, ka vienīgā pilsētas kafejnīca esot 200 metrus tālāk virzienā, kas nesakrīt ar Ceļu. 200 metri turp, 200 atpakaļ, tas jau ir teju puskilometrs. Iztikšu. Sabužinu zirgu, kas ganās centrā un turpinu soļot.
Iesākumā ceļš iet augšup pavisam nedaudz, tad nogriežas mežā un top stāvāks. Bet soļojas viegli, šķiet, ka šodien būs vieglāka diena nekā vakar. Lai gan šādus secinājumus dienas vidū ir pāragri izdarīt.
Kalna galā parādās ciematiņš, jau paspēju sapriecāties, ka kāpiens galā, kad tā vienīgais iedzīvotājs, kuru satieku ielās, apgaismo mani, ka uz augšu ejami vēl 2 km un mierinoši uzsit pa plecu. Labi, vamos!
Nu, divi kilometri tie nav, bet sagurums priecājas redzēt ceļu pēkšņi pagriežamies lejup. Drīz ielejā iznirst Mondonedo, diezgan glīta pilsēta. Katedrāle atgādina Santjago, tikai tā ir drusku mazāka.
Šodien esam apmetušies privātā auberģē, kas iekārtota viesnīcas aizmugurē. Te ir glīti un klusi. Esam vienojušies, ka šodien būs veļas diena. Mani sagaida divas netīrās veļas čupas, pievienoju savējo un iemetu mazgāties. Izbaudu ilgu un karstu dušu, tad ielienu gultā apčubināt šo ierakstu.
Tikmēr pienāk ziņas no Hildes, kura aizgājusi pastaigāties pa pilsētu, viņa tur satikusi Adrianu, Kerstinu un… Šamu. Viņš pēc atgriešanās pabraucis vienu pilsētu tālāk ar autobusu, pēc tam turpinot iet tradicionālo maršrutu, bet mēs ar savu vēsturisko izgājienu esam iešanas ritmu palēlinājuši, tāpēc tāds brīnums ir varējis notikt.
Pēc pusstundas viņš nonāk auberģē un mūsu apskāvienos, par spīti brīdinājumam par ikdienišķo piligrimu pirms dušas stāvokli. Ir tik neticami un forši atkal redzēt abus puišus vienlaicīgi. Tas gan būs uz pavisam īsu brīdi, jo Nikam jābūt Santjago jau šo piektdien.
Attālums: 21 km (19 km)
Izdevumi:
Nakšņošana – 15 eiro
Pārtika – 5 eiro (veikals)
Citi – 4 eiro (veļa)
Kopā – 24 eiro
