27. diena: Prom no okeāna

Stāsti

Paralēli jokainajam augšstāva kaimiņam, auberģes durvis naktī stāvēja pusvirus, sūtot atspirdzinošas gaisa strāvas tieši manā virzienā. Hilde un pārējie nonāk lejā fantastiski izgulējušies, mēs ar vācu džeku pastāstām par pagājušās nakts ciemiņu, kurš jau ir prom. Arī vācietis šonakt gulējis ar vienu atvērtu aci.

Šodien ir tā diena, kad sakām ardievas okeānam. Pēdējie 12 km gar mīlīgām pludmalēm, asām klintīm, viļņiem un šalkām. Rītausma atnāk koša, izkrāsodama debesis virs bēgumā aizbēgušā okeāna. Brīdī vēlāk tiek “iedota gaisma” – apkārtējie lauki piebirst ar zeltu. Šodien būs lietus, to vēsta prognozes un apkārtējie skati. Ceram uz to laiku būt pilsētā vai jau autobusā. Šodien iesim vien mazu gabaliņu līdz Ribadeo pilsētai, tad autobusā pārskriesim dažus km uz atpakaļ (vai iesāņus) un divas dienas iesim pa vēsturisku, bet neoficiālu maršrutu, tā mēs esam izdomājuši.

Kafijas pauzē vēl esam visi kopā. Visi šai gadījumā nozīmē Hildi, Niku, Kristofu un mani. Pēc atpūtas Hilde ar Niku aiziet pa marķēto ceļu, es rādu Kristofam, ka var iziet pa citu maršrutu, kas ved gar pašu okeānu. Danke, viņš nopriecājas. Sākumā taka tiešām iet gar pašām klintīm, bet drīz pārvēršas pļavā, vēl pēc brīža laukā. Redzu, ka Kristofs ir “paņēmis vagu” nopļautam kukurūzas laukam pa vidu un mauc pēc azimuta atpakaļ civilizācijā, droši vien klusībā lamādams mani. Es sekoju viņa piemēram.

Garlaicīgs, taisns asfalts ved taisnā ceļā uz Ribadeo, kas top aizvien pelēka un miglaināka. Nav vairs jautājums – vai līs, bet gan – kad līs. Tas sākās tieši pirms 800 metrus garā tilta, kas šķir Astūriju no Galīcijas. Vēja brāzmas pārtop nelielā vētrā, kas nes līdzi baltu lietus sienu. Atsakos no domas šādā brīdī šķērsot tiltu un vājā platānu aizsegā cenšos uzvilkt zaļo pančo, kas tirinās uz visām pusēm. Beidzot tādā pusslapjā stāvoklī esmu ieņēmusi pretlietus aizsardzības pozīciju. Lielākais trakums ir pāri minūtēs piecās, tad dodos uz tiltu. Par omulīgu šo gājienu nenosaukšu, bet par bīstamu arī vairs ne. Otrpus tiltam sienas aizvējā apskatos, kur ir autoosta, kā arī saņemu ziņu no Hildes, ka viņi jau ir tur nonākuši un noskaidrojuši, ka mūsu autobuss būs pēc pusotras stundas, gaidīšot mani bārā. Pēc minūtēm desmit arī es ieveļos siltajā un sausajā vietā, un pasūtu vēl vienu kafiju.

Kad esam mazliet apžuvuši un sasildījušies, izmantojam laiku lietderīgi – sapērkam produktus vakariņām un brokastīm.

Autobusa brauciens ir pavisam īss, bet Hilde saka, ka jūtas mazliet vainīga. Kad es kaut ko tamlīdzīgu teicu Nikam iepriekšējā reizē, viņš tikai paraustīja plecus un teica: “Ei, it’s my Camino, I do it the way I like.” Kā man gribētos paturēt šo attieksmi kopumā, kad kādam kaut kas nepatīk – “ei, tā ir mana dzīve, un es dzīvoju to tā, kā vēlos.”

Galā esam stundu pirms auberģes atvēršanās, tāpēc pievienojamies vietējiem uz nelielu pasēdēšanu kādā no kafejnīcām – baudām tapas un pārmaiņas pēc vieglo dienu.

Auberģe ir tiešām lieliska, tajā saimnieko meitene no Brazīlijas un balts, pūkains duksis. Es ķeros klāt saviem ierakstiem, Niks un Hilde ieiet dušā un tad ir gatavi uzņemties vakariņu pagatavošanu. Kazi, būs jau gatavas?

Nu tā – šis ir pirmais ieraksts, kas tapis telefonā. Es nezinu, vai jūs jūtat starpību, katrā ziņā man joprojām rakstīšana telefonā ne visai patīk, bet jūs bez ierakstiem atstāt arī nepatīk…

Nure, vakariņas paēstas, tās tiešām bija lieliskas, tagad klausāmies Alt-j un vakarējam.

Par šodienu bučas Ligijai un neliels pēriens. Bet Ceļš pačukstēja, ka Tu atgriezīsies diezgan drīz.

Attālums: 14 km (13 km)

Izdevumi:

Nakšņošana – 10

Pārtika – 8,20 eiro (1,20 kafija, 7 veikals)

Transports – 1,55

Kopā – 19,75 eiro

Pagaidām nav komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.