“Vai tev pagatavot olu brokastīs?”, Šams vaicā, kad esmu izkūņojusies no savas istabas. Jā, lūdzu. Eh, drusku pietrūks Šama rūpes, viņš savā attieksmē pret cilvēkiem ir ārkārtīgi vērīgs un izpalīdzīgs. Olas kopā ar vakariņu pārpalikumiem garšo lieliski, Niks ir sabrūvējis štengru kafiju. Viņš dodas ceļā pirmais, mēs ar Šamu sekojam pēc neilga brīža. Pēc desmit minūtēm pienāk TAS brīdis – Šama ceļi ved uz autobusu, kas šo caur Oviedo aizvedīs uz Madridi, es turpināšu virzīties uz Santjago. Iespēja, ka vēl tiksimies, ir ļoti neliela, tad nu sažmiedzam viens otru uz atvadām. Ar Šamu sākām ceļu vienā dienā no Irun, to viņš man mēdza atgādināt, kad žēlojos par savu tizlumu. Bilde gan no citas dienas, bet nu aptuveni tā mēs izskatāmies.
Tad nu brienu tālāk rasā un saullēktā, kas pamazām pārtop vēl vienā siltā dienā. Mēs kopumā tiekam lutināti ar laika apstākļiem, lietu šajās vairāk nekā trīs nedēļās faktiski neesam redzējuši. Dienas vidū piesēžu uz atpūtas kafiju, pēc tās sākas stāva taka augšup. Nomokos pāris posmus, bet tad izpētu, ka otra versija ir iet pa autoceļu, kas ir garāks, bet daudz lēzanāks, tad nu izvēlos šo versiju. Kad takas atkal savienojas, redzu tos pašus divus kungus, kuri parādījās uz takas brīdī, kad es izvēlējos lielceļu – tātad mana izvēle nav bijusi stipri garāka, lieliski!
Kādā brīdī eju cauri nelielam ciematiņam, cilvēki sveicinās, ir ļoti laipni. Nopriecājos, redzot pie kādas mājas ābolu kasti ar uzrakstu – svētceļniekiem par brīvu. Esmu apstājusies to nofotografēt, kad mani uzrunā sieviete no pretējās mājas dārza. Vai man garšojot zemenes? Skaidra lieta, pamāju apstiprinoši. Sieviete rāda, lai nāku tuvāk un pasniedz man pāri žogam trīs krāšņas ogas. Tik garšīgas!
Eju tāda priecīgi aizkustināta tālāk, kad telefonā atnāk ziņa no Nika, viņš paliekot tuvākajā pilsētā Luarca – esot dikti smuka un vai tad vienmēr vajagot skriet. Biju nodomājusi iet tālāk, bet, kad ieraugu glītās mājas sasēdušas ap okeāna līci, kurā šūpojas laivu pulciņš, arī nolemju palikt.
Auberģe ir pilsētas centrā, pēc ierastajiem rituāliem dodamies… pusdienās! Tik ļoti pierasts, ka no auberģes var iet vakariņās, ka pusdienas ir kas neparasts. Bez Nika kompānijā ir braļukas un vēl viens lietuviešu puisis, itāļu meitene un čehu meitene. Ieraudzījuši uzrakstu “sidreria”, mēs ar Niku mudinām pārējos doties turp – šīs iestādes vēl nekad nav pievīlušas. Arī šodien pusdienas ir lieliskas, es izveļos no restorāna ar pilnu vēderu un vēl kastīti līdzņemšanai. Braļukas atzīst, ka tā esot bijusi brangākā maltīte Ceļā arī viņiem.
Ā, šeit man jāpavēsta, kā tas tā gadījies, ka jūs atkal kaut ko lasāt. Iepriekšējās dienas gājām pa tādām nomalēm, kurās pasts būtu pārāk daudz prasīts. Tā nu esmu paņēmusi līdzi datoru uz pusdienām, jo šajā pilsētā pilnīgi noteikti ir pasta nodaļa. Nu, pirms sūtīšanas prom, ieslēgšu vēlreiz. Ieslēdzu – un šis strādā! Protams, nezinu, uz cik ilgu laiku (vecais triks ar nomiršanu tikko atkārtojās pirms 5 minūtēm), bet jāizmanto iespēja.
Kamēr pārējie biedrīši pēc brangajām pusdienām liekas siestā, es steidzu atgūt iekavētās dienas. Esmu ielikusi trīs ierakstus (tādus ātrumā ceptus, piedodiet), kad ir klāt saulrieta laiks. Ceļabiedri dodas uz pilsētas nomali to vērot, jāpievienojas! Tā nu pie kapsētas mūriem noskatāmies glītu izrādi, pēc kuras atgriežamies auberģē uz vakara sarunām. Apspiežu vēlmi doties atpakaļ pie datora, lai pabeigtu šodienas ierakstu. Niks zobojas, ka pēdējās trīs dienas es beidzot esot bijusi normāls cilvēks. 🙂
Attālums: 19 km (reāli 17 km)
Izdevumi:
Nakšņošana – 12
Pārtika – 13,50 eiro (1,50 kafija, 12 pusdienas)
Kopā – 25,50 eiro
Āzija rullē !
Tavs dators tevi laikam troļļo, respektīvi, kacina 🙂