Šodien esmu nolēmusi no tuvākās pilsētas nosūtīt datoru pupās jau nu nē, bet gan uz Santjago (ja vien tas nemaksās nepieklājīgi dārgi). Tomēr tas nav tik vienkārši – pirmajā pilsētā, kurā pēc 12 km gājiena piesēžu uz kafiju, man bufetniece laipni pastāsta, ka pasta nodaļa šeit ir vaļā vienu stundu un tā jau ir garām. Nākamās pilsētas centrā satiktie cilvēki sāk teikumu ar – “nokāpsiet no šī kalna lejā”… Tā kā esmu tikko uzkāpusi “šajā kalnā”, tad tālākais stāsts mani neinteresē, vēlreiz to darīt negrasos, gan jau būs citas iespējas.
Šodien ir pirmā diena, kad domas skaida pa galvu īpaši intensīvi un garastāvoklis staigā skalā no +100 līdz – 100. Ne īpaši labā omā brienu caur kādu pilsētiņu, kad nelielas auberģes malā ieraugu sēžam lietuviešu braļukas. Biju pilnīgi pārliecināta, ka viņus vairs nesatikšu, jo abi teicās iet Primitivo maršrutu, tāpēc prieks ir īpaši liels un mans garastāvoklis uzreiz top krietni labāks. Arī auberģe izskatās lieliska, brīdi apsveru domu palikt tepat. Tomēr vēl ir ļoti agrs, spēks kājās ir, kā arī Niks un Šams soļo pa priekšu, neesam atvadījušies. Eju tālāk!
Šodien iet ir ļoti vientuļi, man ir sajūta, ka Ceļš pēc Oviedo krustojuma palicis daudz tukšāks. Pēcpusdienā sanāk brist zem milzīga tilta, diezgan jokaina sajūta. Pēc tam Ceļš izved “zemes” līmenī, nelielas stacijas malā, kur atrodas tāds spoku ciematiņš. Pēc visa spiežot, kādreiz glauna viesnīca, tagad stāv noputējušiem logiem, pilnīgi visas mājas ir ar aizvērtiem slēģiem vai uzrakstiem “pārdod”. Pie dzelzceļa stacijas stāv apsardzes auto ar cilvēku pie stūres. Ejot lejup, izdzirdu kādus soļus tuvojamies. Pagriežos, lai paskatītos, vai tas nav kāds pazīstams piligrims. Nē, kāds vietējais. Uz leju mans solis ir diezgan ātrs, bet arī vietējais iet ātri. Man šoreiz ne visai patīk viņa paskats, arī spokainā vieta nepalīdz. Zemāk parādās brīnišķīgs okeāna līcis, apstājos, lai to apbrīnotu un pie reizes palaistu garām jocīgo personāžu. Arī personāžs apstājas. Pagriežos un aizraujošā balsi viņu uzrunāju – “vai nav pasakains skats, vai ne?”. Cilvēks piekrīt un turpina stāvēt. Es arī, kas man ko nepakavēties ainavā. Nu mūžīgi jau tā stāvēt nevar, vietējais turpina ceļu lejup. Tagad viņš iet lēnām, ik pa laikam atskatoties. Es turpinu apbrīnot un fotografēt okeānu. Kolīdz aizdomīgais tēls pazūd manam skatienam, ņemu kājas pār pleciem, paejos nedaudz atpakaļ un eju tālāk pa citu ceļu, kas ved lejā pie okeāna, redzēju tur vēl pāris dzīvas dvēseles. Man šķiet, ka esmu nolidojusi lejā pāris minūtēs. Ieraugot citus vietējos ar suņiem, beidzot mierīgi uzelpoju un turpinu gājienu. Droši vien, ka nekas jau nebija, bet mana intuīcija ļoti rekomendēja iemainīt pāris liekus kilometrus pret drošību un sirdsmieru.
Otrpus līcim ir trepes augšup, lēnām traušos atpakaļ. Lai arī šis nav oficiālais maršruts, pēc brīža parādās arī bultas. Sekoju tām pastarpināti, esmu atradusi kartē taisnāko ceļu. Ilgojos pēc iespējas ātrāk nonākt galā, aiz muguras jau vairāk nekā 30 kilometru. Pēc automaģistrāles šķērsošanas jātiek vēl vienā kalnā, tad seko pēdējie kilometri lejup. Pa ceļam vēl iztraucēju stirnu pusdienās un tad jau ir klāt ilgi gaidītais “Soto de Luina” nosaukums. Drošības pēc iegriežos veikalā, jo neesmu pārliecināta, ka, nonākot auberģē, būšu spējīga vēl kaut kur izkustēt. Endomondo rāda nepilnus 38 km, kas nozīmē, ka kādi 34 tiešām ir pieveikti, diezgan daudzi no tiem kāpelējot.
Šovakar auberģe ir ierastais “kolhozs” ar daudzām neredzētām sejām. Nekur nemana arī Niku un Šamu, uz mirkli pat iedomājos, ka šie būs izvēlējušies citu palikšanas vietu. Nē, izrādās puiši vakariņo “ārpus mājas” un aicina mani pievienoties. Tā kā esmu jau pārtiku nopirkusi, tad paēdu auberģē, bet pievienojos uz pasēdēšanu. Vakara gaitā pasēdēšana atgriežas auberģē, zem zvaigznēm, kur šonakt paliek arī kāds puisis ar ģitāru. Vakaru noslēdzam kā īsti svētceļnieki – ar Leonarda Koena “Aleluja”.
Attālums: 38 km (tātad kādi 34 km)
Izdevumi:
Nakšņošana – 5
Pārtika – 5 eiro (1,50 kafija, 3,50 veikals)
Kopā – 10 eiro
Āzija rullē !
Vai vienā auberģē var palikt, piemēram, 4 dienas pēc kārtas, ja ceļa gājējam tā labpatīkas vai ir kaut kādi noteikumi/nerakstīti likumi, kas to aizliedz?
Zane Eniņa
Auberģē var palikt tikai vienu nakti. Nu, varbūt privātajās auberģēs vai īpašās situācijās var kaut ko sarunāt, bet klasika ir viena nakts.