Par lielo naudu sērferu hostelī ir ne tikai smuks skats un gultas ar īstām segām un gultasveļu, bet arī diezgan cienījamas brokastis. Kamēr mierīgi paēdam, ir jau astoņi. Tā kā diena ir apmākusies, īsti gaišs nav joprojām. Iesākumā ceļš ir nedaudz garlaicīgs, bet drīz garlaicību kliedē diezgan stāvs kalns augšup, no kurienes jau paveras kalni un daile. Drīz viens ceļš attaisno savu nosaukumu un atkal izved pie okeāna. Oficiālais maršruts ir pa ceļu netālu no krasta, bet iespējams arī mērot taku gar pašu krauju. Iesākumā šaubos, vai to darīt, jo tie tomēr ir lieki, ja ne kilometri, tad soļi, bet beigās pieņemu lēmumu par labu okeānam. Uh, labi, ka tā, citādi būtu palaidusi garām šodienas iespaidīgāko skatu – lielu zaļu kalnu pašā okeāna krastā, uz kura piligrimi pa gabalu atgādina kukaiņus.
Kad tieku lejā no stāvā kalna, pienācis laiks kafijai. Pasūtu lielu krūzi, novelku zābakus, izķesēju no somas rīta siermaizi, ābolu un kēksu – sanāk lieliskas otrās brokastis.
Mani apdzen pēdējie piligrimi no mūsu auberģes un, kad es atsāku soļot, esmu uz Ceļa viena. Pēc brīža tomēr ieraugu divus no trim musketieriem (trešais šodien devies mājās) ieturam pusdienas ceļmalas bārā. Kungi man pastāsta, ka tuvākajā lielajā pilsētā auberģe esot slēgta, tāpēc viņi braukšot ar autobusu kādu gabaliņu uz priekšu – izlaidīšot pāris brīnišķīgus lauku skatus, toties tikšot pie gultas. Lai gan esmu nebiju plānojusi palikt šajā pilsētā, šī ziņa mani neiepriecina. Tas nozīmē, ka turpmākās auberģes varētu būt pilnas. Es, kā parasti, eju bez rezervācijas, bet ar paļaušanos. Pirmais skaistais lauku skats, ko kungi palaiž garām, ir šāds.
Pēc tam kļūst nedaudz labāk, bet nekas satriecošs. Toties gana satriecoši ir pēdējie divi kalni – it kā nekas tāds, bet kopā ar dienas sagurumu tajos augšā tikt nav viegli. Kopš pametu kungus bārā, neesmu satikusi nevienu gājēju. Tas kopumā ir labi, man patīk būt divatā ar Ceļu.
Zinu, ka auberģei jābūt vietā, kur kalns sāk iet lejup. Pirmo ieraugu baznīcu, turpat blakus arī auberģe. Ja tā būs pilna, teorētiski ļoti liela neraža nav, jo nākamā ir pēc dažiem kilometriem, tomēr ļoti labprāt šos kilometrus mērotu rīt. Pamāju dārzā sēdošajiem paziņām un eju iekšā. “Tienes una cama? Vai Jums ir pieejama viena gulta?”. Atskan atbrīvojošais “Si”. Hospitaljeras pat ir tik mīļas, ka piedāvā man lejas gultu, laikam kaut kas manā paskatā liecina par nogurumu.
Pēc ikvakara rituāliem nosēžos pie kompja. Šams atnāk ar priekšlikumu gatavot kolektīvas vakariņas, ko ar prieku atbalstu. Virtuve tik ātri piepildās ar kungiem, ka nolemju nejaukties pa vidu un pazūdu dārzā rakstīt. Pēc nepilnas stundas Niks nāk mani aicināt vakariņās. “Tikai ar vienu nosacījumu,” viņš saka, “tev būs jārunā ar cilvēkiem”. Jocīgi, cik ātri cilvēki māk uztvert manu noskaņojumu. Šovakar tiešām esmu “lieciet mani mierā” un “gribu stūrīti klusi paraudāt” omā. Nē, noskaņojums kopumā nav slikts – šodien šķērsojām pusceļa kilometru, man ir, kur gulēt, kājas klausa. Bet, brīdī, kad ar skaļiem izsaucieniem auberģē ienāk jaunieši (ir te tāda desmit cilvēku grupa izveidojusies), jūtu, ka man ir pārāk daudz cilvēku apkārt. Lai vai kā, ēst gribas. Un mūsu vidējās paaudzes Camino gājēju grupa ir gaužām jauka. Šams paveicis lielisku darbu šefpavāra lomā, un mums ir gardas vakariņas, kas izmaksā drusku virs eiro uz galviņu.
Pēc vakariņām atkal piesēžos rakstīt, bet kas tev deva. Tagad hospitaljera ved rādīt baznīcu, kas parasti ir slēgta. Skaidrs, ka jāiet apskatīt. Iesākumā var saprast, ko kundze stāsta, bet tad viņa riktīgi aizraujas un sāk runāt paātrinātajā spāņu valodā, kuru vairs neķeru. Labi, atgriežos pie rakstīšanas.
Vēl šeit ir arī lietuviešu braļukas un vēl viens leitis, kuru neesmu iepriekš redzējusi. Vakar satiku amerikāņu pāri, kas bija pāris dienas paņēmuši pauzi, un viņi apgalvoja, ka esot satikuši arī pāri no Latvijas. Vēl drošības pēc pārjautāju – vai tiešām ne no Lietuvas? Nē, pavisam droši, esot bijuši no Latvijas.
Attālums: 32 km (reāli 28)
Izdevumi:
Nakšņošana – 12
Pārtika – 1,60 eiro (1,60 kafija)
Kopā – 13,60 eiro
