Gaudi man līdz šim asociējās tikai ar saviem meistarstiķiem Barselonā, bet izrādās, ka viņas ārpus Katalonijas ir vēl trīs ievērojami darbi, viens no tiem atrodas mūsu naktsmītnē Comillas pilsētā. Tas ir arī viens no pirmajiem Gaudi veikumiem El Capricho, kuru viņš radījis 30 gadu vecumā. Saulespuķu apvītā celtne ietver sevī daudzus pārdomātus brīnumus, viens no tiem ir gaismas plānojums. Guļamistaba un vannasistaba atrodas vietā, kur iespīd rīta saule, viesistaba un ēdamistaba atrodas dienas vidus saules staros, bet pīpēšanas salons saulrieta pusē. Katrs mājas stūrītis ir pārdomāts un omulīgs. Beļģiete Hilde, ar kuru kopā esmu atnākusi aplūkot šo vietu, smejas, ka te vajadzētu ierīkot auberģi. Izložņājušas visus mājas kaktus, ejam atpakaļ uz pilsētu. Pa ceļam pļāpājam par šo un par to. Varat minēt, kas ir Hildes mīļākais mūziķis? Niks Keivs, protams! Labi, ka es nedzeru vīnu, auberģes iemītnieki naktī nevarētu gulēt no mūsu optimisma pilnās baurošanas.
Citi ceļabiedri gan katru vakaru iztriec vairākas vīna pudeles, šovakar ārā bars jauniešu nerimst jautroties pat pēc pus11, kas šeit ir klusās stundas laiks. Šonakt guļam gandrīz vēl ekskluzīvākā vietā nekā klosteris. Karcerī. Vēsturiskais cietums tagad pārveidots par nelielu auberģi, kurā spēkus var atgūt 24 svētceļnieki. Pirms došanās ielās piedzīvoju, kā auberģē ierodas virkne ļaužu, kas tiek sūtīti tālāk ar apbēdinošo ziņu “completo”. Lai nu kā, jauniešu čalas pamazām pāraug fona troksnī, un miegs bijušajā ieslodzījuma vietā nāk labi.
Pamostos nevis no sava, bet kāda istabas biedra modinātāja, kas uzlikts uz 6:30 un aizmirsts somā. Cilvēki vēl pa vecam liek modinātājus tik agri, lai gan gaisma tagad ierodas pārdesmit minūtes vēlāk, nekā ceļu uzsākot. Man no rītiem nav ko darīt, tāpēc sakrāmējusi somu, eju vien ārā. Sasodīts, ir tumšs un ļoti auksts.
Turpat pie auberģes grozās zeķu dāma un skatās uz visām pusēm, nezinot, kur jāiet. Saku, ka es iešu uz leju un pa labi, tur vajadzētu turpināties ceļam. Ā, kāpēc zeķu dāma. Kad nakšņojām klosterī, vakarā sēdējām zem istabiņu logiem un vakarējām. Tad pa vienu no logiem parādījās sarkanmataina dāma un paziņoja, ka viņai ir pazudušas zeķes. Mēs ar Elenu jau teju metāmies pa vīnogulājiem tās meklēt, jo domājām, ka izkritušas pa logu žāvēšanas gaitā, bet tad sieviete norādīja uz Hildi, paziņodama: “Es zinu, tu tās paņēmi”. Nezinu, kas viņai lika tā domāt, varbūt abas iepriekš kaut ko kopā bija mazgājušas un žāvējušas. Hilde izņem no somas pelēku zeķu pāri un abas krietnu brīdi diskutē par toņiem. Tad Hilde aiziet uz savu istabu pārrakt lielo somu un izrādās, ka jā – viņas zeķes, kas izskatās tieši tāpat kā sarkanmates, jau ir somā. Pārpratums ir noskaidrojies, bet kopš šī starpgadījuma mēs apceļam Hildi, piedēvējot viņai dažādas kleptomānijas izpausmes, bet sarkanmatainā kundze mums asociējas tikai ar zeķu lietu.
Tātad zeķu dāma man seko lejā no kalna. Bultas neredz, tāpēc paskatos telefonā, kurš virziens mums der. Tas pats vien būs. Turpinot iet, parādās arī bulta. Parādu to kundzei un atvados. Fū, nu nepatīk man, ja kāds seko. Pēc brīža jūtu, ka ir patiešām auksti, apstājos, lai uzvilktu jaku. Zeķu kundze arī apstājas un tusē no manis pāris metru attālumā, tad prasa, vai ceļš uz priekšu ir pareizais. Saku, ka nezinu. Jā, bet man esot gps. Ā. Vēl pārsimts metrus man nākas pieciest sekošanu, tad ceļš izlīdzinās un varu uzņemt tempu. Pēc minūtēm divdesmit ir pilnīgi gaišs un esmu pilnīgi viena.
Drīz klāt ir saullēkts, kuru šodien gaidu ne tikai skaistuma, bet arī siltuma dēļ, arī okeāns ir tepat. Pēc dažiem kalniem ceļš beidzas pludmalē, kāds kilometrs jāmēro pa smiltīm. Šajā vietā mani apdzen Niks – bija jau arī laiks, noieti vairāk nekā 8 km.
Pēc 10 km piestāju uz pirmo kafiju. Priekšā ir amerikāņi, bet diemžēl tikai trīs. Ceturtā, Terēza, samocījusi kāju un šodienas distanci veiks autobusā. Vēl pāris cilvēkus uz ceļa piemeklējušas veselības ķibeles. Mani kāti joprojām turas labi, tulznu nav, vienīgi labās kājas mazais pirkstiņš nedaudz īd, un kreisās kājas pēdas virspuse ir nedaudz pietūkusi un sāp jau vairāk nekā nedēļu. Cik pa nakti šī atpūšas, tik pa dienu es šo atkal samoku.
Tomēr kopumā soļojas apbrīnojami viegli. Paeju garām pirmajai iespējamajai naktsmītnei. Viens iemesls tam ir vieglais šodienas solis, bet otrs – vakar parēķināju, ka nevaru atļauties tik daudz 20 km dienas, man nepietiks laika visam Ceļam.
Uz pēcpusdienas pusi vēders pieprasa otru pitstopu. Arī kājas pievienojas prasībai. Šosejas malā pamanu jauku atpūtas vietu ar ūdeni (kas svarīgi, jo manējais ir faktiski beidzies), un nosēžos uz vēlu pusdienu pauzi. Man pievienojas kāds faktiski tikai vāciski runājošs kungs un ieturamies kopā. Vispār labi, jo pirms mirkļa domāju, ko lai daru ar divām atlikušajām sviestmaizēm – abas neapēdīšu, ārā sviest žēl, bet vakariņās gribēsies ko citu. Vācietis priecīgi apēd manu sviestmaizi, bet es tieku pie gabaliņa kēksa – lielisks barteris. Tā kā sēžam ar noautām kājām, tad pažēlojos, ka man viena kāja neklausa un sāp. Vācietis izņem no somas visādu smāķu buķeti un saka, lai dodot šurp kāju. Pārbaudījusi, ka nekas trakāks par arnikas ziedi manai kājai nedraud, dodu ar. Sēžu un kaifoju. Tie ir tādi mazie Ceļa momenti. Pēcpusdienā, šosejas malā, vācietis, kuram nezinu pat vārdu, ierīvē un izmasē manu sāpošo kāju. “Klau, kā tevi sauc?”, pajautāju, kad procedūra beigusies. Kristofs. Paldies, Kristof!
Kungs aizsteidzas tālāk, es apauju kājas, ieleju līdzņemšanai ūdeni un esmu gatava finiša kāpienam. Kāpiens gan ir nedaudz vēlāk, tagad jāveic pāris kilometri pa tādu jocīgu šoseju-dzelzceļa-aizaugušu grāvju taku. No rīta es pat neaizdomātos par tēmu, bet tagad saprotu, ka kaut kā drusku neomulīgi. Kaut nu Kristofs mani kaut kur pagaidītu.. It kā sajutis manas domas, vācietis gaida pie dzelzceļa uzbēruma. Gaida, vai velk jaku, nezinu, bet tur viņš ir. Dikti nopriecājos, paeju garām un tagad esam mainītās lomās, kas man liek justies daudz labāk. Satiekamies atkal pirms liela kalna – pēdējā šovakar. Tur nu, protams, atkal iepalieku, par ko nav bēda, jo vide ir nomainījusies uz saulainu taku. Ap pieciem iesoļoju auberģē. Lai gan nebijām neko sarunājuši, priekšā satieku Hildi, Masako, Niku, Šamu un vēl vairākus redzētus cilvēkus.
Pēc ikvakara procedūrām, aizejam uz veikalu un nopērkam katrs kaut ko ēdamu vakariņām. Tad saliekam visu kopā un no našķiem sanāk lielisks galds. Kaifojam vakara saulē, pļāpājam muļķības un smejamies. Izstāstu ceļabiedriem arī par rītu ar zeķu dāmu, esot pārliecināta, ka viņa palikusi vismaz vienu, ja ne divas naktsmītnes iepriekš. Ap septiņiem Niks man piebiksta un saka, ka mana draudzene esot ieradusies. Tiešām, zeķu dāma ir tikusi līdz šejienei. Apbrīnojami! (Rīt iziešu vēlāk).
Attālums: 32 km (pa īstam 29)
Izdevumi:
Nakšņošana – 12
Pārtika – 5,70 eiro (1,50 kafija, 4, 20 veikals)
Kopā – 17, 70 eiro
vibe55
“velk jauku” – laikam jau kļūda )