Tā kā šī ir desmitā diena, tad nu jau varu teikt – izeju kā parasti – 7:30. Lēnām top gaišs, pirmie mani panāk trīs jautrie beļģi, bet dažas minūtes vēlāk nāk arī Katrīna. Mēs neko iepriekšējā vakarā nesarunājam, bet parasti satiekamies uz ceļa diezgan agri. Iesākumā ceļš iet paralēli šosejai, tad nogriežas uz okeāna pusi. Drīz vien ieejam aplokā un satiekam šodienas pirmās govis – druknas brūnaļas lieliem zvaniem kaklā gremo pussauso zāli okeāna krastā. Šeit apsēžamies pirmajai pauzei un notiesājam līdzpaņemtos augļus un jogurtu. Augļi vispār ir sasodīti smagi, tāpēc parasti izvairos tos ņemt līdzi ceļā, bet šodien viens apelsīns aizķēries. Pēc pauzes uzreiz soma ir vieglāka. Tomēr kopumā soļojas smagi, tāpēc pēc dažiem kilometriem, ieraugot baltos kafejnīcas krēslus, klūpam tajos iekšā. Pēc vakardienas garā gājiena abas šodien esam tādas pusdzīvas, un apspriežam teorētisku iespēju palikt kaut kur netālu. Bet ne gluži uzreiz, rīts vēl tomēr. Labi, iesim līdz nākamajam lielajam miestam. Līdz tam var tikt divējādi – soļot aptuveni 8 km pa šoseju kopā ar mašīnām, vai iet kādus 16 km pa kalniem. Esmu gatava sadzīvot ar mašīnām, bet Katrīna ļoti grib prom no šosejas. Viņa apsola, ka neatstās mani zem krūma, ja auberģē vairs nebūs brīvu vietu – izīrēsim kādu istabu vai, ļaunākajā gadījumā, saspiedīsimies Katrīnas teltī.
Labi, iesim pa garāko ceļu. Nolemju, ka tas būs tā vērts, lai mugursomā iesēdinātu Jāni, kurš mēdzot ceļot manā mugursomā, atzīstoties, ka pats neesot nemaz tik viegls, ap 90 kg. Tad nu šodien saku paldies Jānim par dienu ceļā un iesēdinu viņu tur mentāli kopā ar paziņojumu par šo faktu. Tad nu visu dienu dzirdu, kā cilvēki aiz manis burto: “Hi, my name is Džanis…”.
Jau drīz pēc ieiešanas mežā Camino mūs aplaimo ar persikiem un vīģēm. Persikus nomedīju es – tie ir sabiruši zemē un mazliet sākuši bojāties, attiecīgi ir pārliecība, ka neviens cits tos neēdīs, bet vīģes aug uz katra stūra. Biju domājusi, ka jāgaida, kamēr pogaļas iegūst sarkanbrūnu krāsu, bet Katrīna uzzinājusi, ka šī zorte ir ēdama jau tagad, tikai jāpačamda, vai augļi jau mīksti. Saplūcam sauju ar viegli dzeltenām un mīkstām vīģēm – tās garšo fantastiski! Tagad stājamies pie katra koka!
Ap pusdienas laiku ejam cauri nelielam miestam, kurā ir veikals. Nopērkam arbūza ceturtdaļu, saldējuma ķobi un nosēžamies ēnā ieturēties. Vairs neatceros par ko, bet visu laiku smejamies. Kad proviants notiesāts, turpinām gājienu. Tagad tas ved augšup garā, garā kalnā. Šoreiz Katrīna seko manam ritmam, tāpēc pa ceļam aprunājamies ar katru govi un sabužinām katru zirgu, kas atnāk ar mums pakomunicēt.
Beidzot ir klāt kalna gals. Katrīna drusku paliek pabūt ar sevi, es lēnītēm sāku ceļu lejup. Kādas tagad paveras ainavas! Miglā tītas kalnu kores, ceļš, kuram neredz galu, govju, aitu un zirgu zvani, kas pieskandina ielejas. Tagad esmu tik pateicīga Katrīnai, ka viņa mani iegrieza šajā ceļā. Protams, ejot pa šoseju, varbūt būtu tikušas vienu miestu tālāk, bet vai tam ir nozīme. Šodien mēs paejam kādu kilometru vairāk, citā dienā atkal nogriezīsim kādu.
Esam arī gluži priecīgas ieraudzīt Liendo miestu no augšas, tur esam iecerējušas nakšņot. Tas ir kaut kāds fenomens – nav svarīgi, cik kilometrus esi nogājis, pēdējie vienmēr šķiet dikti grūti. Arī šovakar. Eju un pasūtu Ceļam – “Camino, por favor, dos camas para peregrinas muy cansadas”. Ciemata beigās ieraugām auberģi, tur priekšā vairākas pazīstamas sejas un… divas pēdējās brīvās gultas. Paldies!
Duša, drēbes, veikals. Šodien auberģes virtuvē gatavo teju visi, iet pa gaisu kalti, pannas, top virumi, rīsi, zupas! Visi piedāvā uzcienāties citiem, īpaši izceļas beļģi, kas ir pagatavojuši tik daudz ēdamā, ka pietiktu visiem šejienes iemītniekiem. Pie blakus galdiņa paukšķ vaļā jau kurais vīns, jautrība iet vaļā. Nu tā, ieraksts pabeigts, varētu pievienoties sarunām, bet… nogurums. Arlabunakti!
Attālums: 28 km (realitātē kādi 25)
Izdevumi:
Nakšņošana – 8
Pārtika – 9,80 (3,20 kafija un tortilja, 1,50 arbūzs un saldējums, 5 veikals)
Kopā – 17,80 eiro
Āzija rullē !
Interesanti, ko par gājējiem domā vietējie – vai viņiem tas viss jau apnicis, ka katru dienu nebeidzamā straumē iet un iet sveši cilvēki, vai to uztver kā iespēju nopelnīt naudu ar kādiemnebūs pakalpojumiem. Kaut gan pēc foto to tā nevar pateikt – izskatās kā tipiski lauki bez īpašas civilizācijas 🙂
iveta
Vietējie to uztver kā savu Karmu, Ceļš ir viņu ikdiena, nu jau vesela paaudze būs izaugusi pie intensīvā Ceļa noslogojuma. Ir pretīmnākoši , izpalīdzīgi. Jā, daudzos mietos Ceļš ir būtisks ekonomikas sildītājs, bet tas mīļums ,kas nāk no vietējiem , atbalsts
ir miljonu vērts.
Zane Eniņa
Sveiks – kā kurais, bet kopumā šejienieši vēl nav atklājuši, ka uz piligirimiem var biznesu taisīt 🙂