“Nu, vai visi iet uz Santjago?” klusumu pie vakariņu galda salauž sirmais Čārlijs no Aļaskas. Lielākā daļa nomurmina kaut ko līdzīgu “centīsimies” un “cerams”, vienīgi jauns puisis no Vācijas beigs savu gājienu Bilbao. Par to viņš jūtoties vienlaikus priecīgs un bēdīgs. Vēl pie vakariņu galda ir trīs jauni (gan gados, gan neiepazīti) lietuvieši, franču kungs, Čārlija sieva Mārša un Katrīna no Vācijas. Tad Čārlijs tupina domu, ka patiesībā nav svarīgi – kad un vai vispār mēs nonāksim Santjago. “Šis vakars, mūsu sarunas, jūs visi – tas ir Santjago!” viņš saka. Vairums piekrītoši murmina un māj ar galvu, es ar. Tad Mārša mums ar Katrīnu prasa kaut ko par studēšanu, uz ko es atbildu ar savu tradicionālo – man ir 40, Katrīna piebalso, ka viņai esot 43. “Ei, beigsim te sacensties ar gadiem,” Čālijs mūs apsauc, tad, nobīdījis brilles uz deguma, vēlreiz pārlaiž skatu pār visiem pie galda sēdošajiem, un rezumē “jo es tāpat vinnēšu!”, laižot vaļā skaļu smējienu. Kompānijas ir labākā vakariņu sastāvdaļa. Ēdiens arī ir ok, bet ir ēstas arī labākas auberģu vakariņas.
Mierīgākai gulēšanai Katrīna pa kluso pārvācas uz manu istabu, kur paliek vēl tikai viena vēlu atnākusi sieviete ar atmiņas problēmām – viņa neatpazīst ne mani, lai gan tikāmies uz ceļa, ne arī Katrīnu, ar kuru šorīt ilgi sarunājusies. Katram savs. Katrīnai savukārt ir dažādu produktu pārtikas nepanesamība, tāpēc brokastīs tieku pie viņas jogurta porcijas ar grauzdētām auzu pārslām. Pēc vakardienas vakariņām viņa nejūtas īsti labi, tāpēc šorīt brokastīs ēd auzu pārslas ar ūdeni un dzer karstu ūdeni. Tad nu pie reizes iedzeru arī kafiju, iemetot mazu naudiņu auberģes kastītē.
Kājas auju kopā ar senioriem no Aļaskas, viņi iesaka doties atpakaļ uz lielo ceļu, no turienes maršruts esot lēzenāks. Pie lielā ceļa samulstu un atkal prasu padomu maps.me, kurš man to, saprotama lieta, neliedz. Principā seko diezgan līdzīgs scenārijs kā pirms divām dienām, tikai daudz īsāks. Bet atkal bija to vērts, redzēju divas stirnas un rīta miglu. Mans “šortkats” pievienojas oficiālajai takai brīdī, kad redzu Katrīnu aizzibam garām. Nākamreiz ieraugu viņu krietnu gabalu zemāk – nostājos uz kraujas un nobrēcos “Gutten morgen”! Viņa apstājas un pamāj, ceru arī, ka sasmejas.
Teorētiski ceļam uz Gerniku vajadzētu būt uz leju, tāpēc drusku vīlusies stāvu liela kalna pakājē. Kamēr saņemos kāpienam, mani panāk Aļaskas pāris. “Kā, ceļvedī rakstīts, ka ceļš uz Gerniku ir bez lieliem kalniem”, arī Mārša nav priecīga par šo pārsteigumu. Tūlīt nāk arī lietuvieši un jaunais vācietis, franču kungs mani apdzina jau pirms brīža. Principā visa auberģe ir garām, tagad vismaz pačurāt varēs bez liela stresa, nebaidoties, ka kāds pārsteigs procesā. Ļaunākie šajā ziņā ir riteņbraucēji, kuri parādās no zila gaisa. Elena stāstīja, ka tikusi “pieķerta” jau pirmajā dienā. Bet sieviete uz riteņa neesot nekādi izrādījusi savu pārsteigumu, vien pajautājusi, kurš ceļš ir uz San Sebastjan.
Kad ceļš beidzot atkal iet lejup, var just kā smaržo rīts. Gernikā ieeju pēc vairāk nekā trim stundām, varu iedomāties, ka vakar šis gājiens man būtu prasījis vairāk nekā četras stundas – nez ko es ap astoņiem vakarā darītu pilsētā, kur nevar atrast palikšanu. Tagad pilsēta ir mierīga sestdienas rīta noskaņas pilna. Iesākumā iegriežos maizes ceptuves veikalā, kur iztaujājusi pārdevēju sīki un smalki par visām maizēm un to cenām, izvēlos vienu no bagetēm. Palūdzu man to iesaiņot sagrieztu, ko pārdevēja arī izdara. Pēc tam iegriežos lielveikalā pēc kaut kā uz maizes liekama, un nosēžos centrālajā skvērā uz soliņa paēst. Attaisot maizes kuli, gandrīz apraudos – pārdevēja pa kluso iesaiņojusi vēl vienu bulciņu tāpat vien. Iestiprinājusies, turpinu ceļu uz priekšu. Tagad gan ir skaidrs, ka būs jāpievar liels kalns – bet tas šķiet vieglāk, kad esi tam morāli gatavs. Kalna vidū mani apdzen trīs vāciešu kompānija un vēl pāris franču valodā runājoši kungi. Satieku arī holandiešu meiteni, kas jau Ceļu vienā virzienā pieveikusi un tagad mēro šo pašu maršrutu atpakaļ.
Ar vāciešiem mazliet aprunājamies un viņi saka, ka plāno palikt auberģē Eskerikā, kas ir nākamā apdzīvotā vieta. Iesākumā man šķiet, ka došos tālāk, bet ar katru kilometru mana apņemšanās rūk. Kas pēdējais ceļa posms ieved mežā ar vēl vienu lēzenu, bet garu kalnu, esmu vairāk nekā pārliecināta, ka gribu redzēt auberģi pēc iespējas ātrāk. Arī ūdens ir beidzies un iet atkal kļuvis dikti grūti. Auberģe atrodas 300 metrus no Camino, lejup no kalna (turpceļā).
Eju uz leju un pie sevis lūdzos, lai auberģē būtu kāda brīva gultiņa. Doma par kāpšanu atpakaļ šajā kalnā jau šķiet briesmīga, nemaz nerunājot par 5 km līdz nākamajam miestam, kurā “kastolaizin” vai ir palikšana. Drīz ceļa malā parādās brīnišķīga auberģe. Piezvanu pie durvīm un pirmais jautājums no saimnieka ir briesmīgs: “vai jums ir rezervācija?”. “Nēēēēē…”, domāju pie sevis un papurinu galvu. Kā par brīnumu vārti tiek atslēgti, un tieku aicināta iekšā. Šī ir vēl skaistāka vieta par vakardienu, pilna ar ļaužiem labākajos gados (pārsvarā franču kungiem), kas sāk ar mani jokot, kolīdz esmu ienākusi pa durvīm. Ieeju dušā un nosēžos rakstīt. Tad pie vārtiem, man par lielu prieku, parādās Katrīna. Šajā auberģē vakariņas nedod, bet ir iespējams nopirkt visādus produktus. Aši vienojamies ar Katrīnu, ka gatavosim vakariņas kopā un izvēlamies sastāvdaļas, kas der viņai. Mums būs pasta ar olu un salātiem, es vēl savai sadaļai pievienošu tunci. Jūtu, ka sāk smaržot ēdiens – esmu atstājusi Katrīnu par šefpavāru, kamēr tapinu šo ierakstu. Esot gatavas!
Attālums: 23 km
Izdevumi:
Nakšņošana – 14
Pārtika – 8 (0,70 kafija, 2,30 pusdienas veikalā, 5 produkti vakariņām)
Kopā – 22 eiro
