Māksla Stokholmā un iedvesma uz kuģa

No rīta, nevarēdama sagaidīt modinātāja zvanu, ceļos augšā pati, jo ir sajūta, ka gulēts pietiekami. Drīz apjaušu kāpēc – ceļā uz Zviedriju esam dabūjuši klāt vienu stundu. Brokastis ir teju tikpat bagātīgas kā vakariņas. Malkojot rīta kafiju ar labumiem, var vērot zviedru iedzīvi uz daudzajām salām, caur kurām kuģis slīd vairākas stundas. Šorīt man brokastu kompānijā ir dators. Iepriekš nav bijis laika iedziļināties ne par nokļūšanas iespējām uz centru, ne tajā, ko tur darīt. Noskaidrojusi šos jautājumus, dodos atpakaļ uz kajīti un parakstu līdz brīdim, kad Romantika pietauvojas Vartahamnen ostā.

Kopā ar pasažieru pūli plūstu laukā – iesākumā visi iet kā skudriņas pa vienu taku, tad gājiens lēnām sadalās – cits dodas uz autobusa pieturu, cits metro, vēl citi mēro visu ceļu kājām. Es šoreiz izvēlos metro un par 44 kronām (4,30 eiro) aizvizinos līdz centram. Stokholma, tāpat kā citas reizes, paliks man “dažu stundu pilsēta”, arī iepriekš esmu šeit bijusi darba dēļ vai caurbraucot. Lēnītēm klīstu pa centra ielām, līdz manu uzmanību piesaista aptieka ar kraukli skatlogā. Vēl viens sēž arī iekštelpās uz plauktiem, sargādams senlaicīgo interjeru un atvilktnītēs glabāto gudrību. Kad apvaicājos aptiekas darbiniecei, vai krauklis viņiem simbolizē zināšanas vai ko tādu, viņa paskaidro, ka tā gluži nevarot teikt. Savulaik Stokholmā esot bijis ierasts aptiekām piešķirt putnu un dzīvnieku nosaukumus, tāpēc šī vieta tikusi pie kraukļa. It kā apliecinot šo vārdu patiesumu, vēlāk pēcpusdienā eju garām citai aptiekai, kuras durvju augšā sēž apzeltīts stārķis.

Netālu no aptiekas pamanu pulcējamies ļaužu pūli. Kaut kur biju lasījusi, ka noteiktos laikos pie karaļa pils notiek sardzes maiņa, un iedomājos, vai šis varētu netīšām būt tāds brīdis. Kad apvaicājos pirmajam blakusstāvētājam, kas šeit notiks, viņš atzīst, ka neesot ne jausmas. Dzirdot mūsu dialogu, blakus stāvošais kungs apstiprina manu pirmo hipotēzi – visi gaidot sardzes maiņu. Pūli tuvāk ielas malām pagaiņā formās tērpi vīri un drīz jau pēc skaņām var dzirdēt, ka procesija tuvojas. Bariņš spirgti zilos kamzoļos ģērbtu jauniešu sēd zirgu mugurās, pūšot taures un sitot bungas. Visi tūristi izstiepuši pretim notiekošajam savas iemūžināšanas ierīces, es ar. Pēc minūtes jampadracis ir garām un visi izklīst.

Nospriežu, ka man pietiks laiks, lai apciemotu Modernās mākslas muzeju, kurā brīnumainā kārtā neesmu bijusi. Pirmā tur sagaida izstāde par publisko luksusu, kas veltīta mūsdienu publiskās vides konfliktiem, paradoksiem un iespējām Zviedrijā. Izstādes veidotāji apgalvo, ka nekas tā neatspoguļo izmaiņas sabiedrībā kā arhitektūra un dizains. Vairāki no 28 izstādes darbiem veltīti publiskās vides objektiem, kuru mērķis ir vienlaikus novērst iespēju ātri pārvietoties ar auto šajās vietās (atsauce uz 2017. gada teroraktu Stokholmā, kur pūlī ietiecās smagais auto), un radīt atvērtu vidi. Tā vietā, lai uz ielām novietotu smagnējas un neglītas betona vai metāla barjeras, kas ierobežotu auto kustību, mākslinieki ir radījuši alternatīvas – puķu stendus, velo novietnes, soliņus, kas pilda iepriekšminēto funkciju, vienlaikus nodrošinot arī funkcionālu labumu un glītu vidi.

Turpinot muzeja apskati, nonāku pie brīnišķīgas modeļu istabas, kurā apkopoti dāņu mākslinieka Olafura Eliasona (Olafur Eliasson) un islandiešu matemātiķa Einara Torsteina (Einar Thorsteinn) darbi – dažnedažādu formu objekti, kas radušies pārbaudot dažādas hipotēzes un idejas. Daudzi šie modeļi pēcāk iemiesojušies mākslas instalācijās vai arhitektūras projektos.

Sākot ekspozīcijas apskati, pie pirmā mākslas darba apraksta iespurdzos. Vakar pie vakariņām apspriedām “latvieši ir visur” tēmu – man, protams, ceļa stāsti vienmēr pa rokai, arī pārējiem bija sava pieredze. Blakus skaistai kosmiskai ainai stāv rakstīts “Vija Celmins” un seko īss stāsts par mākslinieci un viņas darbiem.

Pārējā ekspozīcija, kā jau modernā māksla, raisa neviennozīmīgas jūtas. Citi darbi sajūsmina, citus tu nesaproti, bet par dažiem gribas uzdot manas nesen pieminētās portugāļu ceļa biedrenes Petras bieži uzdotu jautājumu. Jautājuma oriģināla autore gan esot Petras draudzene, ar kuru kopā revidējušas kādas paziņas mantas, palīdzot pārvākties. Ik pa laikam draudzene, izvildama kādu apputējušu un nesaprotamu priekšmetu, esot skaļi saukusi saimniecei uz blakus istabu “Is this art or can I throw it away?” (Vai tā ir māksla vai varu to izmest?).

Māksla un karstais laiks mani ir pamatīgi nogurdinājis, tāpēc nolemju likt Stokholmas apskatei punktu. Tā kā līdz kuģa atiešanai vēl pāris stundas, lēnītēm soļoju atpakaļ uz ostu kājām. Kad tieku atpakaļ kajītē, vienīgā doma ir par mirkli zem segas. Nomazgājos un ielienu baltajā gultasveļā, tik labi beidzot būt horizontālā stāvoklī. Nav viegli sevi pierunāt doties uz šīvakara lekcijām, bet, kas jādara – jādara. No vairākām iespējām esmu nolēmusi apmeklēt izaugsmes treneres daugavpilietes Dainas Kriviņas lekciju. Tā izrādās meistarklase, kur atnākušajiem dalībniekiem pašiem jāatbild uz virkni jautājumiem, kā arī jādalās pārdomās ar citiem. Nodarbība ir tieši tik jēgpilna un sirsnīga kā pati vadītāja. Noslēgumā katrai dalībniecei jāpadalās ar vienu atziņu. Manējā izriet no vienas nodarbes, kurā vajadzēja ātrā tempā uzrakstīt vienā stabiņā, ko patīk darīt un kas neprasa naudu, bet otrā – ko patīk darīt, bet nepieciešami līdzekļi. Pirmais stabiņš man uzrakstījās pats no sevis, pie otrā bija jānopūlas krietni vairāk. Bija forši vēlreiz apzināties, ka dzīvē mēs varam darīt tik daudz brīnišķīgu nodarbju, kurām nav nekāda sakara ar naudu: smieties, meditēt, elpot, sēņot, mīlēties, palīdzēt, staigāt, peldēties…

Nākamo stāstu pauž manas vakardien iepazītās meitenes – Kristiāna un Laima – par zīmolu “piku.lv” un tā produktiem. Vislabāko priekšstatu par viņu darbību var gūt, ieejot mājaslapā ar šādu pat nosaukumu – piku.lv! Šoreiz gan meitenes stāsta par to, kā Laimai radusies doma par šādu biznesu, kā klājies iesākumā, kā nolēmusi meklēt biznesa partneri un nonākusi pie izvēles par draudzeni Kristiānu. Un, galvenais, kā tas ir – būt dienu dienā kopā ar draudzeni un “bīdīt biznesu”. Nu aiz muguras jau pusotrs gads un pagaidām abas priecājas strādāt kopā un lauž stereotipu, ka ar draugiem un radiem labāk kopīgus darījumus neuzsākt.

Kad runas galā, laiks vakariņām. Atkal jau sapulcējamies vienkopus un dalām ēdienu un sarunas ar pārējiem lektoriem.

Maza jaušība mani piemeklē sarunā ar Dainas mammu, tikpat starojošu un jauku cilvēku kā meita. Apvaicājos, ar ko viņa nodarbojas un tieku pie atbildes. Pie sevis nodomāju, ka ļoti jocīgs ir fakts, ka pazīstu citu burvīgu būtni, kura ļoti līdzinās Dainas mammai un ir strādājusi tai pašā nozarē. Nolemju to pateikt skaļi. Pirms esmu paguvusi nosaukt otru cilvēku vārdā, Dainas mamma pasteidzas: “Vai tik jūs nedomājat Jevgēniju?”. Kā jums šķiet – protams, ka es domāju jogas paklājiņa biedri Jevgēniju! Izrādās, abas ir pazīstamas, un citi viņas par māsām esot uzskatījuši.

Atkal jau pulkstenis nemanot ir 11 vakarā un mums jāmaina lokalizācija. Šovakar Laima un Kristiāna ir nopirkušas biļetes, tāpēc loterijā ir, kam just līdzi. Viņām šoreiz neizdodas tikt pie balvām, bet no “kosmētiķu brigādes” palaimējas veselām divām meitenēm. Lēnām vakars pārtop naktī, līdz saprotam, ka sirsnīgajām sarunām liekams punkts. Precīzāk, daudzpunkts, jo norunājam drīzumā tikties atkal.

Paldies vēlreiz visiem ceļabiedriem, Stokholmai, kuģim, Kristīnei un Laika vecim, kas visu brauciena laiku parūpējās, lai mēs justos kā uz peldošas salas!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s