Uz Petras dzimšanas dienu Tallinā

Sākšu ar atvainošanos par lielo pauzi, kas ielavījusies blogā pēdējā pusgada laikā – tik reti ieraksti nav šeit parādījušies kopš vietnes pastāvēšanas brīža. Tas saistīts ar manu kopējo noskaņojumu – vienkārši negribējās rakstīt. Kopš esmu pieņēmusi dažu labu lēmumu dzīvē, ir atgriezies gan dzīvesprieks, gan radītprieks, gan rakstītprieks, gan vienkārši prieks. Tā kā tagad varu apsolīt vairāk uzmanības arī šai vārdu krātuvei.

Šī ieraksta iemesls gan ir pavisam cits. Piektdienas vakarā pēkšņi saņēmu ziņu no savas Portugāles Santjago ceļa biedrenes Petras – “Tūlīt sēdīšos lidmašīnā uz Tallinu, kurp dodos nosvinēt savu dzimšanas dienu. Piekāpsi uz vienu alu?”.  Hmm, pašsajūta joprojām draņķīga, sestdienas vakarā draugiem svarīgs pasākums. Atbildu, ka gribētos, bet šoreiz diez vai sanāks. Bet doma pa smadzenēm kūņojas – līdz Tallinai ir nieka 300 km, cik naudas un laika Petra iztērēja, braucot no Brēmenes uz Berlīni, lai mani satiktu (starp citu, piecreiz vairāk nekā es aviobiļetei no Rīgas)?

Sestdienas rītā veselība manāmi uzlabojusies, pēc malkas pazāģēšanas (ripzāģis – tā ir štelle!) top vēl labāk. Vakarā, draugu pasākumā, noskaņojums pavisam nemierīgs. Doma par Petru neiziet no prāta. Tad Eduards nāk klajā ar pavisam negaidītu priekšlikumu – braucam jau šovakar! “Noziedam” no ballītes, paķeram no mājām pāris drēbju gabalus un – aidā! Tā kā ir jau pusdesmit vakarā, tad nolemjam netrakot un pārlaist nakti Pērnavā.

Latvijā mūs pavada saulrieta krāsas, un līdz ar tumsiņu iestūrējam Pērnavā. Esmu pierezervējusi istabiņu Pērnavas centrā, šoreiz izvēles kritērijs bija vieta, kur uzņemšana strādā 24 stundas diennaktī. Vairākām smukām vietām iečekošanās beidzās jau 21 vai 22 vakarā. Nometuši mantas, izejam pastaigā pa vecpilsētu. Pēc dažiem kvartāliem uzskrienam mīlīgai picērijai, kas pilna vietējo ļaužu. Ietinamies pledos, pasūtām dzērienus un picu. Atceros sarunu ar austrāļu draugu, kurš apskauda eiropiešus par to, ka pāris stundu laikā varam nokļūt ārzemēs – viņam šādam mērķim ir jāpamet kontinents. Nure, te nu mēs esam – astoņos vakarā pieņemts lēmums, pusdesmitos uzsākts ceļš un tagad mēs sēžam citā valstī un vakarējam. Feini!

Hostelī iemigšanai gan drusku traucē trokšņainie jaunieši vecpilsētā, par ko mēs revanšējamies, sākot grabināties jau astoņos no rīta. Saliekam mantas mašīnā un izejam drusku apskatīt Pērnavu gaismā. Vairums kafejnīcu šeit uzsāk darbu deviņos vai desmitos, tāpēc nopriecājamies, ieraugot kādu mazu kiosku-veikaliņu, kas jau strādā un ir gatavs mums ieliet rīta brūno dziru. Kamēr Eduards nodarbojas ar kafijas jautājumu, sildu degunu ārpusē. Mani uzrunā vienīgais pie galda sēdošais cilvēks, kā noskaidrojas īsajā sarunā – soms. Uzzinājis, ka esam no Latvijas, viņš nosaka, ka tā esot laba vieta. Vaicāts, kas viņam liek tā domāt, tieku pie paskaidrojuma, ka viņš regulāri braucot uz Latviju pēc šņabja. Šķiet tas ir tas pats caurspīdīgais dzēriens, kas blakus kafijai stāv viņam priekšā, un rada vēlmi runāt ar katru pretimnācēju jau rīta agrumā. Novēlējuši cits citam labu dienu, dodamies tālāk. Mana lielākā škrobe ir tāda, ka esmu paņēmusi lielo fotoaparātu… bez akumulatora. Nu, gadās. Būs mums un jums jāiztiek ar telefona sarūpētiem attēliem.

Pērnavas pilsēta vēl tikai mostas pēc vakardienas ballēšanās, mūsu galvenā sabiedrība ielās ir sētnieces un kafejnīcu darbinieki, kas lēnām poš savus iestādījumus jaunai dienai. Sabildējuši vecpilsētas ainiņas, sēžamies auto un turpinām ceļu Tallinas virzienā. Beidzot atzīstos arī Petrai, ka esam ceļā un vedam pavisam siltus sveicienus no Latvijas.

Sprīdi pēc 11 ierodamies Tallinā, vēl brīsnis paiet, kamēr atrodam bezmaksas auto novietošanas iespēju. Nedaudz pasoļojuši pa kalnaino vecpilsētu, ierodamies centrālajā laukumā, kur norunāta satikšanās ar Petru. Mana acs sprogaino jubilāri atrod pavisam žigli, pielavos viņai no aizmugures un sarūpēju pārsteiguma žmiedzienu. Brīdi padzenam jokus par torņu tēmu, tad dodamies pastaigāties un atrast mierīgu vietiņu patērzēšanai. Tāda parādās jau pavisam drīz – vienā no šauriem vecpilsētas pagalmiem uzskrienam pēdējam brīvajam galdiņam ēnā. Kopā ar brokastpusdienām izrunājam dzīves jaunumus kopš Berlīnes tikšanās. Oficiante, pārliecinājusies, ka mēs nejokojam par dzimšanas dienu, ēdienreizes noslēgumā atnes saldējuma bumbiņu ar degošu svecīti un palīdz uzvilkt “happy birthday” meldiņu. Kad runājamais izrunāts, safotografējamies nopietnās un nenopietnās pozās, tad dodamies kopā paklaiņot pa vecpilsētu.

Īsti nezinu, cik reizes esmu bijusi Tallinā, bet šīs vietas ģeogrāfija man joprojām ir mistika. Pāris ielas un pagriezieni, un man vairs nav ne jausmas, kur atrodamies. Bet, kāda tam īsti nozīme. Vienkārši ļaujam kājām sevi nest un acīm vadīt. Pēcpusdienā atkal atrodam mīlīgu pagalmiņu un pasūtām kafiju ar kūkām – kas gan var būt vēl labāks iemesls par dzimšanas dienu!

Lai paspētu laikus mājās, ap četriem atvadāmies no Petras, un dodamies satikt mūsu ceļabiedru. Pirms pāris dienām man kaučsērfingā atrakstīja puisis no Irānas, lūdzot naktsmājas. Braukšot uz Latviju ar stopiem no Tallinas. Kad jau tāda štelle, varam uzņemt ciemiņu ar visu piegādi.

Mazliet nesaprotamies ar satikšanās vietu, bet pārpratums drīz tiek labots un mūsu priekšā stāv kalsns jaunietis Ali. Piecus gadus strādājis Austrālijā, bet tagad atgriezies uz dzīvi Irānā. Šis Ali ir deviņu dienu ceļojums, kurā viņš cenšas iepazīt visas Baltijas valstis. To, ka laiks nebūs pietiekami, viņš jau ir sapratis.

Atpakaļceļā dodamies pa citu ceļu, lai nav garlaicīgi. Pēc pāris stundām griežam nost no šosejas, lai iedzertu vakara kafiju Tartu. Te nu mēs arī šobrīd esam. Pilnīgi neticas, ka rīt pirmdiena ar visām izrietošajām sekām. Lai mums un jums tā ražīga!